1Un Dievs svētīja Nou un viņa dēlus un sacīja uz tiem: augļojaties un vairojaties un piepildiet zemi. 2Lai no jums bīstas un baidās visi zemes zvēri un visi putni apakš debess, un viss, kas kust virs zemes, un visas zivis jūrā; - jūsu rokās tie ir doti. 3Viss, kas kust un ir dzīvs, lai jums ir par barību, it kā to zaļo zāli, visu to es jums esmu nodevis. 4Tik vien miesu viņas dzīvībā, viņas asinīs, jums nebūs ēst. 5Un tik jūsu dzīvības asinis prasīšu, no visiem zvēriem tās gribu prasīt, ir no cilvēku rokām, no ikviena rokas, kas ir viņa brālis, prasīšu cilvēka dzīvību. 6Kas cilvēka asinis izlej, tā asinīm caur cilvēkiem būs tapt izlietām, jo Dievs cilvēku radījis pēc sava ģīmja. 7Bet jūs augļojaties un vairojaties un rodaties pulkiem virs zemes un vairojaties virs tās. 8Un Dievs runāja uz Nou un uz viņa dēliem pie viņa, sacīdams: 9Redzi, es ceļu savu derību ar jums un ar jūsu dzimumu pēc jums, 10Un ar ikvienu dzīvu dvašu, kas pie jums, ar putniem, lopiem un visām zemes dzīvībām pie jums; - proti ar visiem, kas no šķirsta izgājuši, ar visām zemes dzīvībām. 11Un es ceļu savu derību ar jums: un neviena miesa vairs netaps izdeldēta ūdensplūdos, un plūdi vairs nemaitās zemi. 12Un Dievs sacīja: šī ir tā derības zīme, ko es dodu starp mani un jums un visām dzīvām dvašām, kas pie jums, uz mūžīgiem laikiem. 13Savu varavīksni padebešos es esmu licis, un tā būs derības zīme starp mani un starp zemi. 14Un kad es padebešus vadīšu pār zemi un varavīksne padebešos rādīsies, 15Tad es pieminēšu savu derību, kas ir starp mani un jums un visām dzīvām dvašām ikvienā miesā. Un ūdensplūdi vairs nenāks, samaitāt nevienu miesu. 16Tad nu varavīksne būs padebešos, un to uzskatīdams es pieminēšu to mūžīgo derību starp Dievu un visām dzīvām dvašām ikvienā miesā, kas ir virs zemes. 17Un Dievs sacīja uz Nou: šī ir tā derības zīme, ko esmu iecēlis starp mani un ikvienu miesu, kas virs zemes. 18Un Noas dēli, kas no šķirsta izgāja, bija Zems un Kams un Javets, un Kams ir Kanaāna tēvs. 19Šie trīs ir Noas dēli, un no šiem ir visi zemes iedzīvotāji. 20Un Noa sāka zemi kopt un stādīt vīna dārzu. 21Un viņš dzēra no vīna un piedzērās un gulēja atsedzies sava dzīvokļa vidū. 22Un Kams, Kanaāna tēvs, redzēja sava tēva plikās miesas un pasacīja to saviem diviem brāļiem ārā. 23Tad Zems un Javets ņēma drēbes un lika tās abi uz saviem pleciem, un ačgārni ejot tie apsedza sava tēva plikās miesas, un bija savu vaigu nogriezuši, ka sava tēva plikās miesas neredzēja. 24Un Noa uzmodās no sava vīna un dabūja zināt, ko viņa jaunākais dēls viņam bija darījis, 25Un sacīja: nolādēts lai ir Kanaāns: tam būs būt savu brāļu kalpu kalpam. 26Un viņš sacīja: svētīts lai ir Tas Kungs, Zema Dievs, un Kanaāns lai ir viņa kalps. 27Lai Dievs vairo Javetu, un lai tas mājo Zema dzīvokļos, un Kanaāns lai ir viņa kalps. 28Un Noa dzīvoja pēc ūdensplūdiem trīssimt un piecdesmit gadus. 29Tad visas Noas dienas bija deviņsimt un piecdesmit gadi; un viņš nomira.