1Tad Jāzeps krita uz sava tēva vaigu un raudāja pār viņu un to skūpstīja.
2Un Jāzeps pavēlēja saviem kalpiem, tiem dziedniekiem, ka tie svaidītu viņa tēvu ar balzamu, un tie dziednieki svaidīja Izraēli.
3Un tā pagāja četrdesmit dienas, jo tik daudz dienas pie svaidīšanas aiziet, un Ēģiptieši viņu apraudāja septiņdesmit dienas.
4Kad nu viņa raudu dienas bija pagājušas, tad Jāzeps runāja uz Varaūs namu un sacīja: ja es esmu atradis žēlastību jūsu acīs, tad runājiet jel priekš Varaūs ausīm un sakāt:
5Mans tēvs man ir licis zvērēt sacīdams: redzi, es mirstu; manā kapā, ko es sev esmu racis Kanaāna zemē, tur tev būs mani aprakt. Un nu vēli man jel noiet, ka es savu tēvu aproku, tad es atkal nākšu atpakaļ.
6Un Varaūs sacīja: ej un aproc savu tēvu, it kā viņš tev ir licis zvērēt.
7Tad Jāzeps aizgāja savu tēvu aprakt, un viņam gāja līdz visi Varaūs kalpi, viņa nama vecaji un visi Ēģipties zemes vecaji,
8Un viss Jāzepa nams un viņa brāļi un viņa tēva nams, tikai savus bērniņus un savus sīkos lopus un savus lielos lopus tie atstāja Gozenes zemē.
9Un viņam gāja līdz rati un jātnieki, un bija varen liels pulks.
10Kad tie nu nāca pie Atad klona, kas ir viņpus Jardānes, tad tie tur žēlojās lielās grūtās žēlabās, un viņš savam tēvam darīja septiņas raudu dienas.
11Kad tās zemes ļaudis, tie Kanaānieši, redzēja tās žēlabas pie Atad klona, tad tie sacīja: Ēģiptiešiem tur ir grūtas žēlabas, tāpēc tās vietas vārdu nosauca Ēģiptiešu žēlabas, kas viņpus Jardānes.
12Un viņa dēli viņam darīja, kā viņš tiem bija pavēlējis.
13Jo viņa dēli to veda uz Kanaāna zemi un to apraka Makpelas tīruma alā, ko Ābraāms ar to tīrumu bija pircis sev par dzimts kapa vietu no Evrona, tā Etieša, pret Mamri.
14Un Jāzeps griezās atpakaļ uz Ēģipti, viņš un viņa brāļi un visi, kas ar viņu bija gājuši, viņa tēvu aprakt, pēc tam kad viņš savu tēvu bija paglabājis.
15Bet Jāzepa brāļi bijās, kad viņu tēvs bija miris un sacīja: kad tik Jāzeps mūs neienīdēs un mums neatmaksās visu to ļaunumu, ko mēs viņam esam darījuši.
16Tad tie lika Jāzepam sacīt: tavs tēvs pavēlēja, pirms tas mira, un sacīja:
17Tā jums būs sacīt Jāzepam: piedod lūdzams savu brāļu noziegumu un viņu grēku, jo tie tev ļaunu darījuši, bet nu piedod lūdzams to noziegumu sava tēva Dieva kalpotājiem. Un Jāzeps raudāja, kad tie tā uz viņu runāja.
18Tad viņa brāļi paši nāca un metās priekš viņa zemē un sacīja: redzi, mēs esam tavi kalpi.
19Un Jāzeps uz tiem sacīja: nebīstaties! Vai tad es esmu Dieva vietā?
20Jūs gan esat ļaunu pret mani domājuši, bet Dievs to par labu ir nodomājis, gribēdams, it kā šodien redzams, uzturēt daudz ļaudis pie dzīvības.
21Un nu nebīstaties, - es uzturēšu jūs un jūsu bērniņus. Un viņš tos iepriecināja un ar tiem laipnīgi runāja.
22Un Jāzeps dzīvoja Ēģiptē, viņš un viņa tēva nams; un Jāzeps dzīvoja simts un desmit gadus.
23Un Jāzeps redzēja no Evraīma bērnus līdz trešam augumam, un Maķira, Manasus dēla, bērni piedzima Jāzepa klēpī.
24Un Jāzeps sacīja uz saviem brāļiem: es mirstu, bet Dievs jūs meklēt piemeklēs un jūs izvedīs no šīs zemes uz to zemi, ko viņš Ābraāmam, Īzakam un Jēkabam zvērējis.
25Un Jāzeps Izraēla dēliem lika zvērēt sacīdams: Dievs jūs meklēt piemeklēs, tad jums manus kaulus būs aizvest no šejienes.
26Un Jāzeps nomira simts un desmit gadus vecs, un tie viņu svaidīja ar balzamu un ielika šķirstā Ēģiptes zemē.