1Un Jēkabs sasauca savus dēlus un sacīja: sapulcējaties, un es jums sludināšu, kas jums notiks nākamās dienās. 2Sapulcējaties un klausāties, jūs Jēkaba dēli, klausāties uz Izraēli, savu tēvu. 3Rūben, tu mans pirmdzimtais, mans spēks un mana stipruma iesākums, pirmais augstībā un pirmais stiprumā! 4Verdošs kā ūdens, - tev nebūs būt tam augstākajam, jo sava tēva gultā tu esi kāpis, tur tu to esi sagānījis; manās cisās viņš kāpis! 5Sīmeans un Levis ir brāļi, viņu zobeni ir varas ieroči. 6Lai mana dvēsele nenāk viņu runās, mans gods lai nav viņu draudzē, jo savā bardzībā tie vīrus nokāvuši, un savā tīšā prātā tie vēršus maitājuši. 7Nolādēta lai ir viņu dusmība, jo tā ir briesmīga, un viņu bardzība, jo tā ir cieta; es tos izdalīšu pa Jēkabu, es tos izkaisīšu pa Izraēli. 8Jūda, tu tas esi, tevi teiks tavi brāļi, tava roka būs uz kakla taviem ienaidniekiem, tavā priekšā klanīsies tava tēva bērni. 9Jūda ir jauns lauva, no laupījuma tu esi pacēlies, mans dēls, viņš nometies, nogūlies it kā lauva un it kā lauvas māte; kas viņu traucēs? 10Scepteris nezudīs no Jūda, nedz valdības zizlis no viņa kājām, tiekams tas ŠĪLO (miers) nāks, un viņam tās tautas paklausīs. 11Viņš sien savu jauno ēzeli pie vīna koka un savas ēzeļa mātes kumeļu pie vīna koka stīgām. Savas drēbes viņš mazgā vīnā, un savu mēteli vīna ķekaru asinīs. 12Viņa acis ir sarkanas no vīna, un viņa zobi balti no piena. 13Zebulons dzīvos pie jūras krastiem un būs pie kuģu ostām un sniedzās līdz Sidonai. 14Īzašars ir stiprs kaulains ēzelis un guļ starp laidariem. 15Un viņš redzēja dusu, ka tā laba, un to zemi, ka tā jauka, un locīja savu muguru pie nešanas un kalpoja klausīdams. 16Dans, it kā citas Izraēla ciltis, tiesās savu tautu. 17Dans būs čūska ceļmalā, odze tekas malā, kozdama zirgam papēžos, ka viņa jājējs krīt atpakaļ. 18Kungs, es gaidu uz tavu pestīšanu! 19Gads, dzinēji viņu dzenās, bet viņš tos atgainīs. 20No Azera būs trekna maize, un viņš dos ķēniņu gardumus. 21Navtalus ir stirna savā vaļā, viņš dod mīlīgus vārdus. 22Jāzeps ir jauns augļu koks, jauns augļu koks avota malā, tie zari stiepjas pār mūri. 23Strēlnieki viņu kaitinājuši, viņu apšaudījuši un ienīdējuši. 24Bet viņa stops ir palicis stiprs, un viņa roku elkoņi spēcīgi, no tā rokām, kas varens iekš Jēkaba; no turienes, kur tas gans, Izraēla klints, 25No tava tēva Dieva, un tas tev palīdzēs, - un no tā visuvarenā, tas tevi svētīs ar debess svētījumiem no augšienes, ar dziļumu svētījumiem apakšā, ar svētījumiem no krūtīm un miesām. 26Tava tēva svētījumi ir stiprāki nekā manu vecaju svētījumi līdz mūžīgo kalnu galiem, tie nāks pār Jāzepa galvu, un pār tā galvu, kas tas izredzētais savu brāļu starpā. 27Benjamins ir plēsīgs vilks, no rīta viņš laupījumu ēdīs un ap vakaru viņš laupījumu dalīs. 28Šās visas ir Izraēla divpadsmit ciltis, un šie ir tie vārdi, ko viņu tēvs uz tiem runāja, tos svētīdams; ikvienu viņš svētīja ar īpašu svētību. 29Un viņš tiem pavēlēja un sacīja: es tapšu piepulcināts pie saviem ļaudīm, aprociet mani pie maniem tēviem tai alā, kas ir Etieša Evrona tīrumā, 30Makpelas alas tīrumā, kas ir pret Mamri, Kanaāna zemē, ko Ābraāms ir pircis no Evrona, tā Etieša, sev par dzimts kapa vietu. 31Tur tie ir aprakuši Ābraāmu un Zāru, viņa sievu, tur tie ir aprakuši Īzaku un Rebeku, viņa sievu, tur es esmu apracis Leū. 32Tas tīrums un tā ala, kas tur, ir pirkti no Eta bērniem. 33Kad Jēkabs bija beidzis pavēles dot saviem dēliem, tad viņš salika savas kājas uz gultas un izlaida garu un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm.