1Un notikās pēc tam, ka Jāzepam sacīja: redzi, tavs tēvs ir nevesels. Tad tas ņēma līdz savus divus dēlus, Manasu un Evraīmu. 2Un Jēkabam tapa teikts un sacīts: redzi, tavs dēls Jāzeps nāk pie tevis. Tad Izraēls saņēmās spēkā un apsēdās uz gultas. Un Jēkabs sacīja uz Jāzepu: 3Tas visuvarenais Dievs man ir parādījies Lusā, Kanaāna zemē, un mani svētījis. 4Un viņš uz mani sacījis: redzi, es tev likšu augļoties un tevi vairošu un tevi celšu par tautu pulku, un došu šo zemi tavam dzimumam pēc tevis par mūžīgu mantu. 5Un nu taviem diviem dēliem, kas Ēģiptē dzimuši, pirms nekā es pie tevis esmu atnācis uz Ēģipti, tiem būs būt maniem; Evraīms un Manasus būs man tāpat, kā Rūbens un Sīmeans. 6Bet tavi bērni, kas tev dzims pēc viņiem, tev piederēs, tiem būs tapt nosauktiem pēc savu brāļu vārda viņu iemantojamā tiesā. 7Kad es nu nācu no Mezopotamijas, tad Raēle pie manis ir nomirusi Kanaāna zemē uz ceļa, mazu gabalu no Evratas, un es viņu apraku tur Evratas ceļmalā, - un šī ir Bētleme. 8Un Izraēls ieraudzīja Jāzepa dēlus un sacīja: kam šie ir? 9Un Jāzeps sacīja uz savu tēvu: tie ir mani dēli, ko Dievs man še devis. Un viņš sacīja: pieved jel tos pie manis, ka es tos svētīju. 10Bet Izraēla acis bija tumšas no vecuma, un viņš nevarēja redzēt, un tas tos pie viņa pieveda, un viņš tos skūpstīja un tos apkampa. 11Un Izraēls sacīja uz Jāzepu: es nedomāju redzēt tavu vaigu, un raugi, Dievs man licis redzēt arī tavu dzimumu. 12Un Jāzeps tos ņēma no viņa klēpja un ar savu vaigu nometās pie zemes. 13Un Jāzeps tos abus ņēma, Evraīmu ar savu labo roku Izraēlim pa kreiso roku, un Manasu ar savu kreiso roku Izraēlim pa labo roku, un tos viņam pieveda klāt. 14Un Izraēls izstiepa savu labo roku un to lika uz Evraīma galvu, jebšu tas bija tas jaunākais, un savu kreiso roku uz Manasus galvu; viņš ar ziņu tā savas rokas lika, jebšu Manasus bija tas pirmdzimtais. 15Un viņš svētīja Jāzepu un sacīja: tas Dievs, priekš kura vaiga mani tēvi, Ābraāms un Īzaks, staigājuši, - tas Dievs, kas mani visu mūžu līdz šai dienai ir ganījis, - 16Tas eņģelis, kas mani pestījis no visa ļauna, - tas lai svētī šos bērnus, ka iekš tiem mans vārds top nosaukts un manu tēvu, Ābraāma un Īzaka, vārds, un ka tie pa pulkiem vairojās virs zemes. 17Un Jāzeps redzēja, ka viņa tēvs savu labo roku lika uz Evraīma galvu, un tas viņam nepatika, un viņš satvēra sava tēva roku, to nolikdams no Evraīma galvas uz Manasus galvu. 18Un Jāzeps sacīja uz savu tēvu: ne tā, mans tēvs, jo šis ir tas pirmdzimtais, liec savu labo roku uz viņa galvu. 19Bet viņa tēvs liedzās un sacīja: es to gan zinu, mans dēls, gan zinu. Ir šis būs par ļaužu pulku, un tas arī būs liels, bet tomēr viņa jaunākais brālis būs lielāks nekā viņš, un viņa dzimums būs par lielu ļaužu tautu. 20Un viņš tos svētīja tanī dienā un sacīja: iekš tevis Izraēls svētīs un sacīs: lai Dievs tevi dara it kā Evraīmu un kā Manasu, un viņš cēla Evraīmu pāri par Manasu. 21Pēc Izraēls sacīja uz Jāzepu: redzi, es mirstu, bet Dievs būs ar jums un jūs vedīs atpakaļ uz jūsu tēvu zemi. 22Un es tev dodu vienu daļu pāri par taviem brāļiem, ko es no Amoriešu rokas esmu ņēmis ar savu zobenu un ar savu stopu.