1Un bads bija grūts tanī zemē. 2Un kad tā labība, ko tie no Ēģiptes bija atveduši, jau bija pagalam, tad viņu tēvs uz tiem sacīja: noejat atkal un pērciet mums maizes kādu mazumu. 3Un Jūda uz to runāja un sacīja: tas vīrs mums stipri piekodinājis un sacījis: jūs manu vaigu neredzēsiet, ja jūsu brālis nav jums līdz. 4Ja tad tu mūsu brāli mums sūtīsi līdz, tad mēs gribam noiet un pirkt maizes priekš tevis. 5Bet ja tu to nesūtīsi, tad mēs nenoiesim, jo tas vīrs mums ir sacījis: jums nebūs manu vaigu redzēt, ja jūsu jaunākais brālis jums nav līdz. 6Tad Izraēls sacīja: kāpēc jūs man tik ļauni esat darījuši, tam vīram sacīdami, ka jums vēl viens brālis esot? 7Un tie sacīja: tas vīrs jautāja jautādams pēc mums un pēc mūsu radiem un sacīja: vai jūsu tēvs vēl dzīvs? Vai jums vēl viens brālis? Tad mēs viņam atbildējām, kā viņš mums jautāja; kā tad mēs to varējām zināt, ka tas sacīs: vediet savu brāli šurp? 8Tad Jūda sacīja uz Izraēli, savu tēvu: sūti to zēnu man līdz, tad mēs celsimies un noiesim, lai dzīvojam un nemirstam, ir mēs, ir tu pats, ir mūsu bērniņi. 9Es galvoju par viņu, no manas rokas tev būs viņu prasīt; ja es to pie tevis nevedīšu atpakaļ un to nestādīšu priekš tavām acīm, tad es visu savu mūžu gribu noziedzīgs būt tavā priekšā. 10Jo ja mēs nebūtu kavējušies, mēs tagad jau otru reizi būtu pārnākuši. 11Tad viņu tēvs Izraēls uz tiem sacīja: ja tam nu tā būs būt, tad dariet tā: ņemiet no šās zemes visteicamiem augļiem savos traukos un nonesiet tam vīram dāvanu, balzama kādu mazumu un kādu mazumu medus, dārgas zāles un mirres, riekstus un mandeles. 12Ņemiet arīdzan otrtik naudas savā rokā, un to naudu, kas jūsu maisu virsgalā atlikta, nesiet atpakaļ savā rokā, tiem jau tur būs misējies. 13Ņemiet arī savu brāli un ceļaties un ejat atkal pie tā vīra. 14Bet tas visuvarenais Dievs lai jums dod žēlastību tā vīra priekšā, ka tas atlaiž jūsu otru brāli un Benjaminu. Bet es esmu it kā kam bērni rautin atrauti. 15Tad tie vīri ņēma to dāvanu, un ņēma otrtik naudas savā rokā un Benjaminu, un cēlās un nogāja uz Ēģiptes zemi un stājās Jāzepa priekšā. 16Kad nu Jāzeps Benjaminu pie tiem ieraudzīja, tad viņš sacīja tam, kas bija pār viņa namu: ieved tos vīrus namā un nokauj kādu kaujamu lopu un taisi ēdienu, jo tie vīri pie manis ēdīs pusdienu. 17Un tas vīrs darīja, kā Jāzeps bija sacījis, un tas vīrs ieveda tos vīrus Jāzepa namā. 18Tad tie vīri bijās, kad tos veda Jāzepa namā, un sacīja: tās naudas dēļ, ko viņu reiz' atdabūjām savos maisos, mēs esam ievesti, lai viņš mums var uzbrukt un mums uzmākties un mūs par vergiem ņemt un mūsu ēzeļus. 19Tad tie piegāja pie tā vīra, kas bija pār Jāzepa namu, un runāja ar to priekš nama durvīm 20Un sacīja: ak mans kungs, mums viņu reiz' bija jānāk, labības pirkt. 21Un kad bijām nākuši mājas vietā un atraisījām savus maisus, redzi, tad ikvienam tā nauda bija viņa maisa virsgalā ar pilnu svaru, un mēs to esam atkal atnesuši savā rokā. 22Mēs arī esam atnesuši citu naudu savā rokā, maizes pirkt, mēs nezinām, kas mūsu naudu mūsu maisos ielicis. 23Un tas sacīja: esiet ar mieru, nebīstaties! Jūsu Dievs un jūsu tēva Dievs jums devis jūsu maisos apslēptu mantu; jūsu nauda man rokā tikusi. Un viņš izveda Sīmeanu pie tiem ārā. 24Pēc viņš tos vīrus ieveda Jāzepa namā un tiem deva ūdeni, un tie mazgāja savas kājas; un viņš deva viņu ēzeļiem ēdamo. 25Un tie sataisīja to dāvanu, tiekams Jāzeps nāca uz pusdienu; jo tie bija dzirdējuši, ka tiem tur bija maizi ēst. 26Kad nu Jāzeps nāca namā, tad tie viņam namā atnesa to dāvanu, kas bija viņu rokās, un metās viņa priekšā pie zemes. 27Un viņš jautāja, kā tiem klājās, un sacīja: kā klājās jūsu vecajam tēvam, par ko jūs stāstījāt? Vai viņš vēl dzīvs? 28Un tie sacīja: tavam kalpam, mūsu tēvam, labi klājās, viņš vēl dzīvs; un tie noliecās un klanījās. 29Un viņš pacēla savas acis un ieraudzīja savu brāli Benjaminu, savas mātes dēlu, un sacīja: vai šis ir jūsu jaunākais brālis, par ko man stāstījāt? Un viņš sacīja: Dievs lai tev žēlīgs, mans dēls! 30Un Jāzeps steidzās, jo viņa sirds iesila uz savu brāli, un viņš meklēja, kur raudāt, un iegāja kambarī un tur raudāja. 31Un viņš mazgāja savu vaigu un nāca ārā un savaldījās un sacīja: celiet maizi priekšā. 32Un tie cēla priekšā viņam sevišķi un viņiem sevišķi, un tiem Ēģiptiešiem sevišķi, kas pie viņa ēda, jo Ēģiptieši ar Ebrejiem nevar maizi ēst, jo Ēģiptiešiem tā ir negantība. 33Un tie sēdēja viņam pretī, tas pirmdzimtais pēc savas pirmdzimtības, un tas jaunākais pēc savas jaunības. 34Par to tie vīri brīnījās savā starpā, un viņš cēla tiem priekšā goda daļas no sava galda, bet Benjamina daļu viņš pieckārtīgi vairoja pār visu citu daļām; un tie dzēra un padzērās ar viņu.