1Un notikās, kad Īzaks bija vecs palicis, un viņa acis tumšas metušās, ka vairs neredzēja, tad viņš aicināja savu vecāko dēlu Ezavu un uz to sacīja: mans dēls! Un tas viņam atbildēja: redzi, še es esmu. 2Un viņš sacīja: redzi jel, es esmu palicis vecs, - es nezinu savas miršanas dienu. 3Ņem tad nu lūdzams savus rīkus, savu bultu maku un savu stopu, un ej uz lauku un medī man kādu medījumu 4Un sataisi man gardumu, it kā man tīk, un cel man to priekšā ēst, ka mana dvēsele tevi svētī, pirms es mirstu. 5Un Rebeka dzirdēja, ko Īzaks runāja uz savu dēlu Ezavu; un Ezavs gāja uz lauku, gribēdams kādu medījumu medīt un atnest. 6Un Rebeka runāja ar savu dēlu Jēkabu un sacīja: redz, es dzirdēju tavu tēvu uz tavu brāli Ezavu tā runājam un sakām: 7Atnes man kādu medījumu un sataisi man gardumu, ko ēst, tad es tevi svētīšu Tā Kunga priekšā, pirms es mirstu. 8Un nu, mans dēls, klausi manu balsi, kā es tev pavēlu. 9Ej jel pie avīm un dabū man no turienes divus diženus āzīšus, tad es tos tavam tēvam sataisīšu par gardumu, kā tam tīk. 10Un tev to būs priekšā celt savam tēvam, ka viņš ēd un tevi svētī, pirms viņš mirst. 11Tad Jēkabs sacīja uz Rebeku, savu māti: redzi, Ezavs, mans brālis, ir spalvains vīrs, un es esmu gludens. 12Ja mans tēvs mani aptaustīs, tad es būšu viņa acīs it kā krāpnieks, un dabūšu lāstu un ne svētību. 13Tad viņa māte uz viņu sacīja: tavi lāsti lai nāk uz mani, mans dēls! Klausi tikai manu balsi, un ej, dabū man tos. 14Tad viņš nogāja un ņēma un atnesa savai mātei, un viņa māte sataisīja gardumu, tā kā viņa tēvam patika. 15Un Rebeka ņēma Ezava, sava vecāka dēla, krašņākās drēbes, kas tai bija namā, un tās apvilka Jēkabam, savam jaunākam dēlam. 16Un tās kazlēnu ādas tā aplika ap viņa rokām un ap viņa kakla plikumu. 17Un viņa deva to gardumu un to maizi, ko bija sataisījusi, Jēkaba, sava dēla, rokā. 18Un tas nāca pie sava tēva un sacīja: mans tēvs! Un viņš sacīja: še es esmu; kurš tu esi, mans dēls? 19Tad Jēkabs sacīja uz savu tēvu: es esmu Ezavs, tavs pirmdzimtais; es esmu darījis, kā tu uz mani sacījis; celies, lūdzams, sēdies un ēd no mana medījuma, lai tava dvēsele mani svētī. 20Tad Īzaks sacīja uz savu dēlu: kā tu to drīz esi atradis, mans dēls? Un tas sacīja: Tas Kungs, tavs Dievs, man to lika sastapt. 21Tad Īzaks sacīja uz Jēkabu: nāc jel šurp, ka es tevi aptaustu, mans dēls, vai tu te esi mans dēls Ezavs, vai ne. 22Un Jēkabs piegāja pie sava tēva Īzaka, un viņš to aptaustīja un sacīja: balss ir Jēkaba balss, bet rokas ir Ezava rokas. 23Un viņš to nepazina, jo viņa rokas bija spalvainas it kā viņa brāļa Ezava rokas, un viņš to svētīja. 24Un viņš sacīja: vai tu te esi Ezavs, mans dēls? Un tas sacīja: es tas esmu. 25Tad viņš sacīja: cel man to priekšā, ka es ēdu no tava medījuma, mans dēls, lai mana dvēsele tevi svētī. Un tas cēla viņam priekšā un viņš ēda; un tas viņam atnesa vīnu, un viņš dzēra. 26Un viņa tēvs Īzaks uz to sacīja: nāc jel šurp un skūpsti mani, mans dēls. 27Un Jēkabs piegāja un viņu skūpstīja, un viņš saoda viņa drēbju smaržu un to svētīja un sacīja: redzi, mana dēla smarža ir tā kā lauka smarža, ko Tas Kungs svētījis. 28Lai tad Dievs tev dod no debess rasas un no zemes treknuma un daudz labības un vīna. 29Ļaužu pulki lai tev kalpo, un ļaudis lai klanās tavā priekšā; esi kungs pār saviem brāļiem, un tavas mātes bērni lai klanās tavā priekšā; nolādēts, kas tevi lād, un svētīts, kas tevi svētī. 30Un notikās, kad Īzaks bija pabeidzis Jēkabu svētīt, un Jēkabs tikko bija izgājis no sava tēva Īzaka, tad Ezavs, viņa brālis, nāca no savas medīšanas. 31Un tas arīdzan sataisīja gardumu un to nesa savam tēvam priekšā un sacīja uz savu tēvu: celies, mans tēvs, un ēd no sava dēla medījuma, lai tava dvēsele mani svētī. 32Tad Īzaks, viņa tēvs, uz to sacīja: kas tu esi? Un tas sacīja: es esmu tavs dēls, tavs pirmdzimtais, Ezavs. 33Tad Īzaks iztrūcinājās pārbīdamies varen ļoti un sacīja: kas tad tas mednieks, kas man jau atnesa? Un es esmu ēdis no visa, pirms tu nāci, un es viņu esmu svētījis; tas arī svētīts paliks. 34Kad Ezavs sava tēva vārdus dzirdēja, tad tas brēca lielā brēkšanā un noskuma pārlieku un sacīja uz savu tēvu: svētī mani arīdzan, mans tēvs. 35Un viņš sacīja: tavs brālis ir nācis ar viltu un tavu svētību paņēmis. 36Un tas sacīja: tiešām viņa vārdu sauc Jēkabu, un šis nu mani otru reiz' pievīlis; manu pirmdzimtību viņš ir ņēmis, un redzi, nu viņš ņem manu svētību. Un tas sacīja; vai tu nekādas svētības priekš manis vairs neesi atlicinājis? 37Un Īzaks atbildēja un sacīja uz Ezavu: redz, es viņu par kungu esmu cēlis pār tevi un visus viņa brāļus esmu licis viņam par kalpiem, arī labību un vīnu es viņam esmu piešķīris, - ko man tad tev būs darīt, mans dēls? 38Un Ezavs sacīja uz savu tēvu: vai tad tev tikai viena pati svētība, mans tēvs? Svēti mani arīdzan, mans tēvs. Un Ezavs pacēla savu balsi un raudāja. 39Tad Īzaks, viņa tēvs, atbildēja un uz to sacīja: redzi, bez zemes treknuma būs tava mājas vieta, un bez debess rasas. 40Un no sava zobena tu dzīvosi un kalposi savam brālim, un notiksies, kad tu vaļā rausies, tad tu nokratīsi viņa jūgu no sava kakla. 41Un Ezavs nīdēja Jēkabu tās svētības dēļ, ar ko tēvs viņu bija svētījis, un Ezavs sacīja savā sirdī: gan nāks manam tēvam drīz bēdu dienas, jo es nokaušu savu brāli Jēkabu. 42Un Rebekai šie Ezava, viņas vecāka dēla, vārdi tapa pasacīti, un tā sūtīja un aicināja Jēkabu, savu jaunāko dēlu, un uz to sacīja: redzi, tavs brālis Ezavs grib atriebties un tevi nokaut. 43Un nu, mans dēls, klausi manu balsi, celies, bēdz pie Lābana, mana brāļa, Āranā. 44Un palieci pie viņa kādu laiku, kamēr tava brāļa karstums pāriet, 45Kamēr tava brāļa dusmas no tevis novēršās, un viņš to aizmirst, ko tu viņam esi darījis. Tad es sūtīšu un tevi vedīšu no turienes atpakaļ. Kādēļ lai jūs abus zaudēju vienā dienā? 46Un Rebeka sacīja uz Īzaku: es esmu apnikusi dzīvot Eta meitu priekšā; ja Jēkabs sievu ņem no Eta meitām, it kā šīs ir no šās zemes meitām, - kam tad man vairs dzīvot?