1Un viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ēd, kas tavā priekšā, ēd šo satīto grāmatu, un ej un runā uz Izraēla namu. 2Tad es atdarīju savu muti, un viņš man deva ēst to satīto grāmatu. 3Un viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, dod savam vēderam ēst un pildi savas iekšas ar šo satīto grāmatu, ko es tev dodu. Tad es ēdu, un tas bija manā mutē tik salds kā medus. 4Un viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ej pie Izraēla nama un runā uz tiem manus vārdus. 5Jo tu netopi sūtīts pie ļaudīm, kam tumša valoda un grūta mēle, bet uz Izraēla namu, 6Ne pie lielām tautām, kam tumšas valodas un grūtas mēles, kuru vārdus tu nevari saprast; bet pie tiem es tevi esmu sūtījis, tie tevi var saprast. 7Bet Izraēla nams negribēs tevi klausīt, tāpēc ka tie mani negrib klausīt. Jo visam Izraēla namam ir bieza piere un cieta sirds. 8Redzi, tavu vaigu es daru cietu kā viņu vaigu, un tavu pieri biezu kā viņu pieri 9Tavu pieri es esmu darījis kā dimantu, cietāku pār klinti. Nebīsties no tiem un neiztrūksties no viņu vaiga; jo tie ir atkāpēju suga. 10Un viņš sacīja uz mani: Cilvēka bērns, ņem pie sirds visus manus vārdus, ko es uz tevi runāšu, un klausies tos ar savām ausīm. 11Un ej pie tiem aizvestiem, pie savu ļaužu bērniem, un runā uz tiem un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Kungs; - vai tie nu klausa, vai neklausa. 12Tad Tas Gars mani pacēla, un es dzirdēju aiz sevis liela trokšņa balsi, kad Tā Kunga godība pacēlās no savas vietas, 13Un (es dzirdēju) to dzīvo spārnus, kas viens pie otra sniedzās, un to skrituļu rībēšanu viņiem līdzās un liela trokšņa skaņu. 14Tad Tas Gars mani pacēla un mani aizņēma, un es gāju rūgts sava gara karstumā, bet Tā Kunga roka bija pār mani stipra. 15Un es nonācu uz Telabību pie tiem aizvestiem, kas dzīvoja pie Ķebaras upes, un paliku tur, kur tie dzīvoja, un paliku tur viņu vidū septiņas dienas ļoti noskumis. 16Un pēc septiņām dienām Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: 17Cilvēka bērns, es tevi esmu licis par sargu Izraēla namam, ka tev no manas mutes būs klausīties to vārdu un viņiem no manas puses piekodināt. 18Kad es saku uz bezdievīgo: tu mirdams mirsi, - un tu viņu nepamāci un nerunā, ka tu bezdievīgo atgriezi no viņa bezdievīgā ceļa un viņu paturi dzīvu, tad bezdievīgais nomirs savā noziegumā, bet viņa asinis es prasīšu no tavas rokas. 19Bet kad tu bezdievīgo pamāci un viņš neatgriežas no savas bezdievības un no sava bezdievīgā ceļa, tad viņš nomirs savā noziegumā, bet tu savu dvēseli esi izglābis. 20Un kad taisnais nogriežas no savas taisnības un dara ļaunu, tad es viņam likšu piedauzīties, un tas mirs; kad tu viņu neesi pamācījis, tad viņš nomirs savos grēkos, un viņa taisnība, ko viņš darījis, netaps pieminēta, bet viņa asinis es prasīšu no tavas rokas. 21Bet kad tu taisno pamāci, ka tam taisnam nebūs grēkot, un viņš negrēko, tad viņš tiešām dzīvos, tāpēc ka tas ir tapis pamācīts, un tu savu dvēseli esi izglābis. 22Un Tā Kunga roka bija tur uz manis, un viņš uz mani sacīja: celies, ej ārā ielejā, un tur es ar tevi runāšu. 23Tad es cēlos un izgāju ielejā, un redzi, tur stāvēja Tā Kunga godība, it kā tā godība, ko es biju redzējis pie Ķebaras upes. Un es nokritu uz savu vaigu. 24Tad gars nāca iekš manis un mani cēla kājās, un viņš runāja uz mani un sacīja uz mani: ej, ieslēdzies savā namā. 25Un redzi, tu cilvēka bērns, tev apliks virves, un tevi ar tām saistīs, un tu no tām nevarēsi noiet viņu vidū. 26Un es tavai mēlei likšu pielipt pie zoda, un tu paliksi mēms un tiem nebūsi par pārmācītāju; jo tie ir atkāpēju suga. 27Bet kad es ar tevi runāšu, tad es atdarīšu tavu muti, un tev būs sacīt uz tiem: tā saka Tas Kungs Kungs! Kas klausa, lai klausa, un kas neklausa, lai neklausa; jo tie ir atkāpēju suga.