1Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: 2Tad nu, ak cilvēka bērns, vai gribi tiesāt, vai gribi tiesāt to asins pilsētu? Tad rādi viņai visas viņas negantības. 3Un saki: tā saka Tas Kungs Kungs: ak pilsēta, kas asinis izlej savā vidū, lai viņas laiks nāk, un kas sev taisa elkus un apgānās. 4Caur tām asinīm, ko izlējusi, tu esi noziegusies, un ar saviem elkiem, ko taisījusi, tu esi sagānījusies, un tavām dienām esi likusi tuvu nākt, un esi nākusi savos gados. Tādēļ es tevi esmu nodevis pagāniem par nievāšanu un visām zemēm par apsmieklu. 5Kas tuvu un kas tālu no tevis, tie tevi apsmies, tevi, kam vārds sagānīts un kas nekārtības pilna. 6Redzi, Izraēla valdnieki ikviens cik spēdams izlej asinis tavā vidū. 7Tēvu un māti tie pie tevis nicina, svešiniekam tie dara varas darbu tavā vidū, bāriņus un atraitnes tie apspiež pie tevis. 8Manus svētumus tu nicini, un manas svētās dienas tu sagāni. 9Mēlneši ir pie tevis, kas asinis izlej; tie ēd tavā vidū uz (elku)kalniem, dara bezkaunību tavā vidū. 10Tie atsedz pie tevis tēva kaunumu, un pieguļ pie tevis sārņiem nešķīstas sievas. 11Cits ar sava tuvāka sievu dara negantību, cits bezkaunīgi apgāna savu vedeklu, atkal cits atzīst savu māsu, sava tēva meitu, tavā vidū. 12Tie ņem pie tevis dāvanas, izliet asinis; tu piedzen augļus un plēs pagaidus, un esi plēsīga pie sava tuvāko ar varasdarbu, bet mani tu esi aizmirsusi, saka Tas Kungs Kungs. 13Redzi, tad es sasitu savas rokas par to mantu, ko tu plēsi, un par tām asinīm, kas tavā vidū izlietas. 14Vai tava sirds pastāvēs, vai tavas rokas būs stipras tanīs dienās, kad es ar tevi tiesāšos? Es Tas Kungs to esmu runājis un to darīšu. 15Un es tevi izkaisīšu starp tautām un tevi izklīdināšu pa valstīm un darīšu galu tavai nešķīstībai tavā vidū. 16Un tu būsi nesvēta caur sevi pašu priekš pagānu acīm un samanīsi, ka es esmu Tas Kungs. 17Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: 18Cilvēka bērns! Izraēla nams man ir palicis par sārņiem, tie visi ir varš un alva un dzelzs un svins ceplī, tie ir palikuši par sudraba sārņiem. 19Tādēļ tā saka Tas Kungs Kungs: Tāpēc ka jūs visi esat palikuši par sārņiem, tad redzi, es jūs sapulcināšu Jeruzālemes vidū. 20It kā sudrabu un varu un dzelzi un svinu un alvu kopā liek ceplī, un uguni uzpūš apakšā, lai kausē, tā es jūs sapulcināšu savā dusmībā un bardzībā, un jūs ielikšu un kausēšu. 21Tiešām, es jūs sapulcināšu un uzpūtīšu pret jums savas dusmības uguni, ka jūs tur iekšā topat kausēti. 22It kā sudrabs ceplī top kausēts, tāpat jūs tur tapsiet kausēti, un jūs samanīsiet, ka es, Tas Kungs, savu bardzību esmu izlējis pār jums. 23Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: 24Cilvēka bērns, saki uz to: tu esi zeme, kas nav šķīstīta, kur nelīst dusmības dienā. 25Viņas pravieši cēluši dumpi viņas vidū; it kā rūcošs lauva, kad tas laupījumu laupa, tā tie ēd dvēseles, tie plēš naudu un mantu, tie dara daudz atraitņu viņas vidū. 26Viņas priesteri neganti pārkāpj manu bauslību un sagāna manus svētumus, tie neizšķir svētu un nesvētu un nemāca izšķirt, kas šķīsts un kas nešķīsts, tie apsedz savas acis priekš manām, svētām dienām, un es viņu starpā topu sagānīts. 27Viņas virsnieki ir viņas vidū kā vilki, kas laupa laupījumu, izlej asinis, samaitā dvēseles, mantas kārības dēļ. 28Un viņas pravieši tos apmet ar nelīpamiem kaļķiem un redz aplamas parādīšanas un sludina tiem melus un saka: tā saka Tas Kungs Kungs; un tomēr Tas Kungs nav runājis. 29Tie ļaudis tai zemē dara varas darbu un laupīt laupa, un nabagu un bēdīgu tie plēš un svešinieku tie nospaida bez tiesas. 30Tad es meklēju kādu vīru no tiem, kas atkal sataisītu sētu un stātos plaisumā, manā priekšā aizstāvēt to zemi, ka es to nemaitātu, bet es neatradu neviena. 31Tāpēc es pār tiem esmu izlējis savu bardzību, ar savas dusmības uguni es tiem esmu galu darījis, viņu grēkus es tiem esmu metis uz viņu galvu, saka Tas Kungs Kungs.