1Un notikās septītā gadā, piektā mēnesī, desmitā mēneša dienā, tad nāca vīri no Izraēla vecajiem, To Kungu vaicāt, un apsēdās manā priekšā. 2Tad Tā Kunga vārds uz mani notika sacīdams: 3Cilvēka bērns, runā uz Izraēla vecajiem un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Kungs: vai jūs esat nākuši, mani vaicāt? Tik tiešām kā es dzīvoju, saka Tas Kungs Kungs: es negribu, ka jūs mani vaicājiet. 4Vai tu tos gribi tiesāt? Vai tu gribi tiesāt, cilvēka bērns? Tad stāsti tiem viņu tēvu negantības! 5Un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Kungs: tai dienā, kad es Izraēli izredzēju, tad es pacēlu savu roku pār Jēkaba nama dzimumu un tiem parādījos Ēģiptes zemē; es pacēlu savu roku pār tiem un sacīju: Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. 6Tai dienā es pacēlu savu roku pār tiem un tos izvedu no Ēģiptes zemes uz zemi, ko es priekš viņiem biju izlūkojis, kur piens un medus tek, kas ir jauka pār visām zemēm. 7Un es uz tiem sacīju: atmetiet ikviens savu acu gānekļus no sevis nost un neapgānāties ar Ēģiptes elkiem; es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. 8Bet tie bija stūrgalvīgi pret mani un negribēja mani klausīt; neviens neatmeta savu acu gānekļus un neatstājās no Ēģiptes elkiem. Tāpēc es sacīju: es pār tiem izgāzīšu savu bardzību un izdarīšu pie tiem savu dusmību pašā Ēģiptes zemē. 9Bet es darīju sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš pagānu acīm, kuru vidū tie bija, priekš kuru acīm es tiem biju parādījies, tos izvest no Ēģiptes zemes. 10Un es tos izvedu no Ēģiptes zemes un tos vadīju tuksnesī. 11Un es tiem devu savus likumus un tiem darīju zināmas tiesas, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo. 12Es tiem arī devu savas svētās dienas, ka tās būtu par zīmi starp mani un viņiem, lai tie atzītu, ka es esmu Tas Kungs, kas tos svētī. 13Bet Izraēla nams bija stūrgalvīgs pret mani tuksnesī; tie nestaigāja manos likumos un atmeta manas tiesas, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo; un tie ļoti sagānīja manas svētās dienas, tā ka es sacīju: es savu bardzību pār tiem gribu izgāzt tuksnesī un tiem darīt galu. 14Bet es darīju sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš to pagānu acīm, priekš kuru acīm es tos biju izvedis. 15Un tomēr es savu roku pacēlu pret tiem tuksnesī, tos nevest tai zemē, ko es tiem biju devis, kur piens un medus tek, kas ir jauka pār visām zemēm:  16Tādēļ ka tie atmeta manas tiesas un nestaigāja manos likumos un sagānīja manas svētās dienas; jo viņu sirds dzinās pakaļ viņu elkiem. 17Bet mana acs tos žēloja, ka es tos nenomaitāju un tiem galu nedarīju tuksnesī. 18Un es sacīju uz viņu bērniem tuksnesī: nestaigājiet savu tēvu likumos un nesargājiet viņu tiesas un neapgānāties ar viņu elkiem, 19Es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs; staigājiet manos likumos un sargājiet manas tiesas un dariet tās. 20Un svētījiet manas svētās dienas, lai tās ir par zīmi starp mani un jums, un jūs samanāt, ka es esmu Tas Kungs, jūsu Dievs. 21Bet arī tie bērni bija stūrgalvīgi pret mani, tie nestaigāja manos likumos un nesargāja manas tiesas, tās nedarīdami, ko cilvēkam būs darīt, lai caur tām dzīvo; tie sagānīja manas svētās dienas, tā ka es sacīju: es savu bardzību pār tiem gribu izgāzt un savu dusmību pret tiem izdarīt tuksnesī. 22Bet es atturēju savu roku sava vārda dēļ, ka tas netaptu sagānīts priekš to pagānu acīm, priekš kuru acīm es tos biju izvedis. 23Un taču es pacēlu savu roku pret tiem tuksnesī, tos izkaisīt starp tiem pagāniem un tos izputināt pa tām valstīm, 24Tādēļ ka tie manas tiesas nebija darījuši, bet bija atmetuši manus likumus un sagānījuši manas svētās dienas un viņu acis dzinās pakaļ viņu tēvu elkiem. 25Tāpēc es tiem arī devu likumus, kas nebija labi, un tiesas, caur ko tie nevarēja dzīvot. 26Un es tos sagānīju ar viņu dāvanām, caur to, ka tie ikvienai pirmdzimtībai lika caur uguni iet, lai es tos nopostītu, lai tie samanītu, ka es esmu Tas Kungs. 27Tādēļ cilvēka bērns, runā uz Izraēla namu un saki uz tiem: tā saka Tas Kungs Kungs: jūsu tēvi mani vēl ir zaimojuši, atkāpdamies no manis. 28Kad es tos biju novedis uz to zemi, par ko savu roku biju pacēlis, viņiem to dot, tad tie izraudzījās ikkatru augstu pakalnu un ikkatru kuplu koku, un upurēja tur savus upurus un nonesa tur savas riebīgās dāvanas un kvēpināja tur savu saldo smaržu un upurēja turpat savus dzeramos upurus. 29Un es uz tiem sacīju: kas tas par kalnu, kurp jūs ejat? Bet šī vārds līdz šai dienai ir nosaukts elka kalns. 30Tādēļ saki uz Izraēla namu: tā saka Tas Kungs Kungs: jūs esat sagānījušies pa savu tēvu ceļiem un maukojušies viņu gānekļiem pakaļ. 31Tiešām, savas dāvanas upurēdami, saviem bērniem likdami caur uguni iet, jūs esat apgānījušies pie visiem saviem elkiem līdz šai dienai; vai es no jums ļautos vaicāties, ak Izraēla nams! Tik tiešām kā es dzīvoju, saka Tas Kungs Kungs, es negribu, ka jūs mani vaicājiet. 32Un kas jums prātā nācis, tas mūžam nenotiks, ka jūs sakāt: mēs turēsimies kā tās (pagānu) tautas un kā tās ciltis visās zemēs kalposim kokam un akmenim. 33Tik tiešām kā es dzīvoju, saka Tas Kungs Kungs, ar stipru roku un izstieptu elkoni un ar izgāztu bardzību es pār jums gribu valdīt. 34Es jūs izvedīšu no tām tautām un jūs sapulcināšu no tām valstīm, kurp esat izkaisīti, ar stipru roku un izstieptu elkoni un ar izgāztu bardzību. 35Un es jūs vedīšu uz tautu tuksnesi, un tur es ar jums tiesāšos vaigu vaigā. 36It kā es ar jūsu tēviem esmu tiesājies Ēģiptes zemes tuksnesī, tāpat es ar jums tiesāšos, saka Tas Kungs Kungs. 37Un es jums likšu staigāt apakš rīkstes un jūs vedīšu derības saitēs. 38Un es izmēzīšu no jums tos atkāpējus un atkritējus no manis, un es tos gan izvedīšu no tās zemes, kur piemita, bet uz Izraēla zemi tie vairs nenāks, un jūs samanīsiet, ka es esmu Tas Kungs. 39Bet jūs no Izraēla nama, tā saka Tas Kungs Kungs: noejat, kalpojiet ikviens saviem elkiem! Bet pēclaikā, tad tiešām jūs mani klausīsiet un vairs neapgānīsiet manu svēto vārdu ar savām dāvanām un ar saviem elkiem. 40Jo uz mana svētā kalna, uz Izraēla augstā kalna, saka Tas Kungs Kungs, tur man kalpos viss Izraēla nams, visi, kas tanī zemē; tur man pie tiem būs labs prāts, un tur es prasīšu jūsu cilājamos upurus un jūsu upuru pirmajus, ar visu, ko jūs man svētījat. 41Man būs labs prāts pie jums kā pie saldas smaržas, kad es jūs no tām tautām izvedīšu un jūs sapulcināšu no tām valstīm, kur bijāt izkaisīti, un es caur jums pagodināšos priekš pagānu acīm. 42Un jūs samanīsiet, ka es esmu Tas Kungs, kad es jūs ievedīšu Izraēla zemē, tai zemē, par ko es savu roku esmu pacēlis, to dot jūsu tēviem. 43Tad jūs tur pieminēsiet savus ceļus un visus savus darbus, ar ko jūs esat apgānījušies, un jums pašiem riebs visa jūsu bezdievība, ko esat darījuši. 44Tā jūs samanīsiet, ka es esmu Tas Kungs, kad es ar jums būšu darījis sava vārda dēļ, ne pēc jūsu nikniem ceļiem un netikliem darbiem, ak Izraēla nams, saka Tas Kungs Kungs. 45Un Tā Kunga vārds notika uz mani sacīdams: 46Cilvēka bērns, griez savu vaigu pret dienvidiem, un lai (tava valoda) pil pret dienvidiem, un sludini pret to mežu dienvidu klajumā. 47Un saki uz to mežu dienvidos: klausi Tā Kunga vārdu! Tā saka Tas Kungs Kungs: redzi es iededzināšu uguni iekš tevis, un tas iekš tevis aprīs visus zaļos kokus un visus sausos kokus; tās varenās liesmas nevarēs izdzēst, un tā sadegs viss, kas ir no dienvidiem līdz ziemeļiem. 48Un visa miesa redzēs, ka es Tas Kungs to esmu iededzinājis; tas netaps izdzēsts. 49Un es sacīju: ak Kungs Kungs! Tie par mani saka: vai tas nav līdzības stāstītājs?