1Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: ej pie Varaūs un runā uz to: tā saka Tas Kungs, tas Ebreju Dievs: atlaid manus ļaudis, ka tie man kalpo; 2Jo ja tu liegsies, tos atlaist un tos vēl ilgāki aizturēsi, 3Redzi, tad Tā Kunga roka būs pār tavu ganāmupulku, kas ir laukā, pār zirgiem, pār ēzeļiem, pār kamieļiem, pār vēršiem un pār sīkiem lopiem ar varen grūtu mēri. 4Un Tas Kungs darīs brīnišķu starpību starp Izraēla lopiem un Ēģiptiešu lopiem, ka tur no visa, kas Izraēla bērniem pieder, nevienam nebūs mirt. 5Un Tas Kungs nolika īpašu laiku un sacīja: rītu Tas Kungs to darīs šinī zemē. 6Un Tas Kungs to darīja tai nākošā dienā, un visi Ēģiptiešu lopi nomira, bet no Izraēla bērnu lopiem nemira neviens. 7Un Varaūs nosūtīja, un redzi, no Izraēla lopiem nebija neviens nomiris. Bet Varaūs sirds apcietinājās un viņš neatlaida tos ļaudis. 8Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu un Āronu: ņemat pilnas saujas pelnu no krāsns, un lai Mozus tos kaisa pret debesīm Varaūm redzot, 9Ka tie izput pār visu Ēģiptes zemi un paliek par trumiem, kas izsitās ar pūtēm pie cilvēkiem un pie lopiem pa visu Ēģiptes zemi. 10Un tie ņēma pelnus no krāsns un stājās Varaūs priekšā, un Mozus tos kaisīja pret debesīm, - tad izsitās trumi ar pūtēm pie cilvēkiem un pie lopiem. 11Tā ka tie burvjī priekš Mozus nevarēja stāvēt to trumu dēļ, jo trumi bija pie tiem burvjiem un pie visiem Ēģiptiešiem. 12Bet Tas Kungs apcietināja Varaūs sirdi, ka tas tiem neklausīja, kā Tas Kungs uz Mozu bija runājis. 13Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: celies rīt agri un stājies Varaūs priekšā un runā uz to: tā saka Tas Kungs, tas Ebreju Dievs, atlaid manus ļaudis, ka tie man kalpo. 14Jo šo brīdi es sūtīšu visas savas mocības tavā sirdī un pār taviem kalpiem un pār taviem ļaudīm, ka tev būs atzīt, ka neviens nav tāds kā es pa visu zemes virsu. 15Jo es savu roku jau būtu izstiepis un tevi un tavus ļaudis sitis ar mēri, ka tu no zemes būtu izdeldēts; 16Bet patiesi, tāpēc es tevi esmu taupījis, ka es savu spēku pie tevis parādītu, un ka mans vārds taptu teikts pa visu zemes virsu. 17Vai tu vēl celies pret maniem ļaudīm, negribēdams tos atlaist? 18Redzi, rīt ap šo laiku es likšu krist varen lielai krusai, kāda vēl nav bijusi Ēģiptes zemē no tās dienas, kamēr tā ir celta, līdz šim. 19Un nu sūti un sadzen savus lopus, un visu, kas tev ir uz lauka; visi cilvēki un lopi, kas laukā atradīsies un pajumtā nebūs sadzīti, tie nomirs, kad šī krusa uz viņiem kritīs. 20Kurš nu no Varaūs kalpiem Tā Kunga vārdu bijās, tas saviem kalpiem un saviem lopiem lika bēgt pajumtā. 21Bet kurš savā sirdi Tā Kunga vārdu nelika vērā, tas savus kalpus un savus lopus pameta laukā. 22Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku pret debesīm, un lai krusa nāk visā Ēģiptes zemē pār cilvēkiem un pār lopiem un pār visiem lauka augļiem Ēģiptes zemē. 23Un Mozus izstiepa savu zizli pret debesīm. Un Tas Kungs izlaida pērkonus un krusu, un uguns nošāvās uz zemi. 24Un Tas Kungs lika krusai līt pār Ēģiptes zemi, un tur bija krusa un uguns laistījās krusā, ļoti briesmīgs, kāds nav bijis Ēģiptes zemē, kamēr ļaudis tur bijuši. 25Un krusa apsita visā Ēģiptes zemē visu, kas bija laukā, cilvēkus līdz ar lopiem, un visus lauka augļus krusa apsita un salauzīja visus kokus laukā. 26Tik Gozenes zemē vien, kur Izraēla bērni dzīvoja, krusas nebija. 27Tad Varaūs sūtīja un aicināja Mozu un Āronu un tiem sacīja: es šo brīdi esmu grēkojis; Tas Kungs ir taisns, bet es un mani ļaudis esam bezdievīgi. 28Lūdziet To Kungu, lai ir gan, ka Dieva pērkoni un krusa apstātos, tad es jūs atlaidīšu un jums vairs nebūs palikt. 29Tad Mozus uz viņu sacīja: kad no pilsētas iziešu, es savas rokas izstiepšu uz To Kungu, tad pērkoni mitēsies, un krusas vairs nebūs, lai tu atzīsti, ka tā zeme pieder Tam Kungam. 30Tomēr tevi un tavus kalpus es zinu, ka jūs vēl nebīsities Dievu, To Kungu. 31Tā tapa apsisti lini un mieži, jo mieži bija izplaukuši, un liniem jau bija galviņas. 32Bet kvieši un rudzi netapa apsisti, jo tie bija vēlu sēti. 33Tad Mozus aizgāja no Varaūs, no pilsētas ārā, un izstiepa savas rokas uz To Kungu, un pērkoni un krusa mitējās, un lietus vairs negāzās zemē. 34Kad nu Varaūs redzēja, ka lietus un krusa un pērkoni mitējās, tad viņš vēl vairāk apgrēkojās un apcietināja savu sirdi, viņš un viņa kalpi. 35Tā Varaūs sirds apcietinājās, ka viņš Izraēla bērnus neatlaida, kā Tas Kungs caur Mozu bija runājis.