1Tad Mozus atbildēja un sacīja: bet redzi, viņi man neticēs nedz klausīs manai balsij, jo tie sacīs: Tas Kungs tev nav parādījies. 2Un Tas Kungs uz to sacīja: kas tev tavā rokā? 3Un tas sacīja: zizlis. Tad viņš sacīja: met to zemē! Un tas to meta zemē; tad tas kļuva par čūsku, un Mozus bēga no viņas. 4Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izstiep savu roku un satver to pie astes! Un tas izstiepa savu roku un to satvēra; tad tā atkal kļuva par zizli viņa rokā. 5Tāpēc viņi ticēs, ka tev Tas Kungs ir parādījies, viņu tēvu Dievs, Ābraāma Dievs, Īzaka Dievs un Jēkaba Dievs. 6Un Tas Kungs vēl tam sacīja: bāz jel savu roku azotē! Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka, un redzi, tā roka bija spitālīga kā sniegs. 7Un viņš sacīja: bāz atkal savu roku azotē! Un tas iebāza savu roku azotē un to izvilka no azotes, un redzi, tā bija atkal kā viņa cita miesa. 8Un ja viņi tev neticēs un neklausīs pie tās pirmās zīmes, tad viņi tev ticēs pie tās otrās zīmes. 9Un ja viņi arī neticēs šīm divām zīmēm un neklausīs tavai balsij, tad ņem ūdeni no upes un izlej to uz sausumu, tad tas ūdens, ko tu no upes ņemsi, paliks par asinīm uz sausuma. 10Tad Mozus sacīja uz To Kungu: Ak Kungs! es neesmu runātājs, nedz vakar, nedz aizvakar, nedz no tā laika, kad tu uz savu kalpu esi runājis, jo man ir grūta valoda un grūta mēle. 11Tad Tas Kungs uz to sacīja: kas cilvēkam muti devis? Jeb kas dara mēmu vai kurlu vai redzīgu vai aklu? Vai ne es, Tas Kungs? 12Un nu ej, es būšu ar tavu muti un tev mācīšu, kas tev jārunā. 13Tad viņš sacīja: ak Kungs, sūti jel kādu sūtīdams! 14Tad Tā Kunga dusmība iedegās par Mozu un viņš sacīja: vai Ārons, tas Levits, nav tavs brālis? Es zinu, ka tas skaidri runā. Un redzi, tas izies tev pretī un priecāsies savā sirdī, tevi redzēdams. 15Tad tev būs runāt uz viņu un tos vārdus likt viņa mutē, un es būšu ar tavu muti un ar viņa muti, un es jūs mācīšu, kas jums jādara. 16Un viņam priekš tevis būs runāt uz tiem ļaudīm, viņam būs tev būt par muti, un tev būs viņam būt par Dievu. 17Un ņem šo zizli savā rokā, ar to tev būs tās zīmes darīt. 18Tad Mozus nogāja un atgriezās pie sava tēvoča Jetrus un uz to sacīja: laidi mani iet atpakaļ pie saviem brāļiem, kas Ēģiptes zemē, un raudzīt, vai tie vēl dzīvi. Tad Jetrus sacīja uz Mozu: ej ar mieru. 19Tas Kungs vēl sacīja uz Mozu Midijanā: ej atpakaļ uz Ēģiptes zemi, jo visi tie vīri ir miruši, kas tavu dzīvību meklēja. 20Tad Mozus ņēma savu sievu un savus dēlus un tiem lika jāt uz ēzeļiem un griezās atpakaļ uz Ēģiptes zemi; un Mozus ņēma to Dieva zizli savā rokā. 21Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: kad tu nu ej atpakaļ uz Ēģiptes zemi, tad pielūko, ka tu dari visus tos brīnumus, ko es tev esmu devis Varaūs priekšā; tomēr es viņa sirdi apcietināšu, ka viņš tos ļaudis neatlaidīs. 22Tad tev būs sacīt uz Varaū: tā saka Tas Kungs: Izraēls ir mans dēls, mans pirmdzimtais; 23Un es tev esmu sacījis: atlaid manu dēlu, ka tas man kalpo, bet tu esi liedzies viņu atlaist; redzi, es nokaušu tavu dēlu, tavu pirmdzimto. 24Un kad viņš uz ceļa bija naktsmājās, tad Tas Kungs viņam nāca pretī un meklēja viņu nokaut. 25Un Cipora ņēma asu akmeni un apgraizīja sava dēla priekšādu un aizskāra viņa kājas un sacīja: tu man esi asins brūtgāns. 26Tad viņš no tā atstājās; bet tā sacīja: asins brūtgāns, tās apgraizīšanas dēļ. 27Tad Tas Kungs sacīja uz Āronu: ej Mozum pretī uz tuksnesi. Un viņš gāja un to sastapa pie Tā Dieva kalna, un viņš to skūpstīja. 28Un Mozus teica Āronam visus tos vārdus, ar ko Tas Kungs viņu bija sūtījis, un par visām zīmēm, ko tas viņam bija pavēlējis. 29Tad Mozus un Ārons gāja un sapulcēja visus Izraēla bērnu vecajus. 30Un Ārons runāja visus tos vārdus, ko Tas Kungs bija sacījis uz Mozu, un viņš darīja tās zīmes to ļaužu priekšā. 31Un tie ļaudis ticēja. Un tie dzirdēja, ka Tas Kungs piemeklējis Izraēla bērnus un ka tas redzējis viņu spaidīšanu, un tie klanījās un pielūdza Dievu.