1Tad Tas Kungs sacīja uz Mozu: izcērt divus akmens galdiņus it kā tos pirmajus, tad es uz tiem galdiņiem rakstīšu tos vārdus, kas ir bijuši uz tiem pirmajiem galdiņiem, ko tu esi salauzis. 2Un rītu esi gatavs, ka tu rītu vari kāpt uz Sinaī kalnu, un stājies manā priekšā tur kalna galā. 3Un nevienam nebūs kāpt līdz ar tevi augšā, nevienam arī nebūs tapt redzētam pa visu to kalnu, arī nedz sīkus, nedz lielus lopus nebūs ganīt tam kalnam pretī. 4Tad Mozus izcirta divus akmens galdiņus it kā tos pirmajus un cēlās no rīta agri un kāpa augšam uz Sinaī kalnu, kā Tas Kungs viņam bija pavēlējis; un viņš ņēma savā rokā tos divus akmens galdiņus. 5Tad Tas Kungs nonāca padebesī, un tur piestājās pie viņa un izsauca Tā Kunga vārdu. 6Un Tas Kungs gāja viņam garām un izsauca: Tas Kungs, Kungs ir žēlīgs un sirdsmīlīgs Dievs, lēnprātīgs un liels no žēlastības un uzticības, 7Kas parāda žēlastību daudz tūkstošiem, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī nepamet nesodītus, piemeklēdams tēvu grēkus pie bērniem un bērnu bērniem līdz trešam un ceturtam augumam. 8Un Mozus traucās un metās zemē un pielūdza, 9Un sacīja: Kungs, ja esmu atradis žēlastību tavās acīs, tad lūdzams, ej jel, Kungs, līdz ar mums, jebšu šie ir pārgalvīgi ļaudis, - ka tu piedod mūsu noziegumus un mūsu grēkus, un pieņem mūs par savu īpašumu. 10Tad viņš sacīja: redzi, es daru derību: priekš visiem taviem ļaudīm es darīšu brīnumus, kas nav darīti nekur pa zemes virsu, nedz pie kādām tautām, tā ka visiem ļaudīm, starp kuriem tu esi, būs redzēt Tā Kunga darbu, jo tās būs ļoti bijājamas lietas, ko es pie tevis darīšu. 11Ņem vērā, ko es tev šodien pavēlu: redzi, es izdzīšu tavā priekšā Amoriešus un Kanaāniešus un Etiešus un Vereziešus un Eviešus un Jebusiešus, 12Sargies, ka tu nedari derību ar tās zemes iedzīvotājiem, pie kuriem tu nāksi, ka tie nekļūst tava starpā par slazda valgu. 13Bet jums būs izpostīt viņu altārus un jums būs salauzīt viņu uzceltos stabus un nocirst viņu elku kokus. 14Jo tev nebūs pielūgt nekādu citu dievu, - jo Tas Kungs: dusmotājs ir viņa vārds, viņš ir dusmīgs Dievs, 15Ka tu nedari nekādu derību ar tās zemes iedzīvotājiem, un kad tie saviem dieviem mauko pakaļ un nes upurus saviem dieviem, ka tie tevi neaicina, un tu neēdi no viņu upuriem, 16Un ka tu saviem dēliem neņem no viņu meitām, un viņu meitas saviem dieviem nemauko pakaļ un nedara arī tavus dēlus pakaļ maukojam viņu dieviem. 17Tev nebūs sev taisīt lietus dievus. 18Tev būs turēt neraudzētās maizes svētkus; septiņas dienas tev būs ēst neraudzētu maizi, kā es tev esmu pavēlējis, noliktā laikā Abiba mēnesī; jo Abiba mēnesī tu esi izgājis no Ēģiptes zemes. 19Viss, kas māti atplēš, man pieder, un visi tavi lopi, kas no tēviņu kārtas piedzimst, māti atplēsdami, lai lieli, lai sīki. 20Bet ēzeli, kas ēzeļa māti atplēš, tev būs izpirkt ar avi; bet ja tu to neizpirksi, tad lauz viņam kaklu. Visus pirmdzimušos no taviem dēliem tev būs izpirkt, un priekš mana vaiga jums nebūs rādīties tukšiem. 21Sešas dienas tev būs strādāt, bet septītā dienā dusēt, ir aramā un pļaujamā laikā tev būs dusēt. 22Nedēļu svētkus arīdzan tev būs turēt ar kviešu pļaujas pirmajiem augļiem un pļaušanas svētkus, kad gads pagalam. 23Trīs reiz gadskārtā visiem, kas jūsu starpā ir vīrieši, būs rādīties Tā Kunga Kunga, Izraēla Dieva priekšā. 24Kad es tos pagānus izdzīšu tavā priekšā, un izpletīšu tavas robežas, tad neviens tavu zemi neiekāros, kamēr tu iesi rādīties Tā Kunga, sava Dieva priekšā, trīs reiz gadskārtā. 25Tev nebūs upurēt mana upura asinis ar raudzētu maizi, un Pasa svētku upurim nebūs palikt cauru nakti līdz rītam. 26Tos pirmajus no tavas zemes pirmajiem augļiem tev būs nest Tā Kunga tava Dieva, namā; āzīti tev nebūs vārīt viņa mātes pienā. 27Un Tas Kungs sacīja uz Mozu: raksti šos vārdus, jo pēc šiem vārdiem es esmu darījis derību ar tevi un ar Izraēli. 28Un viņš tur bija pie Tā Kunga četrdesmit dienas un četrdesmit naktis; viņš neēda maizes un nedzēra ūdens, un rakstīja uz tiem galdiņiem tos derības vārdus, tos desmit vārdus. 29Un notikās, kad Mozus nokāpa no Sinaī kalna un tie divi liecības galdiņi bija Mozus rokā, tad no tā kalna nokāpjot Mozus nezināja, ka viņa vaiga āda spīdēja, tādēļ ka tas ar viņu bija runājis. 30Kad nu Ārons un visi Izraēla bērni Mozu uzlūkoja, redzi, tad viņa vaiga āda spīdēja, tāpēc tie bijās nākt tuvu pie viņa. 31Tad Mozus tos sauca un Ārons un visi draudzes virsnieki griezās pie viņa un Mozus uz tiem runāja. 32Pēc tam visi Izraēla bērni piegāja, un viņš tiem visu pavēlēja, ko Tas Kungs ar viņu bija runājis Sinaī kalnā. 33Un kad Mozus beidza ar tiem runāt, tad viņš lika apsegu uz savu vaigu. 34Bet kad Mozus priekš Tā Kunga nāca ar viņu runāt, tad tas noņēma to apsegu, tiekams tas izgāja, un kad tas bija izgājis, tad tas runāja uz Izraēla bērniem, kas tam bija pavēlēts. 35Un Izraēla bērni redzēja Mozus vaigu, ka Mozus vaiga āda spīdēja, un tad Mozus to apsegu atkal uzlika uz savu vaigu, tiekams tas iegāja ar viņu runāt.