1Kad nu Jetrus, tas Midijanas priesteris, Mozus tēvocis, dzirdēja visu, ko Dievs bija darījis Mozum un Izraēlim, saviem ļaudīm, ka Tas Kungs Izraēli bija izvedis no Ēģiptes zemes, 2Tad Jetrus, Mozus tēvocis, ņēma Ciporu, Mozus sievu, ko šis bija atpakaļ sūtījis, un viņa divus dēlus. 3Tam vienam vārds bija Ģersons, jo viņš sacīja: es esmu svešinieks bijis svešā zemē. 4Un tam otram vārds Eliezers, jo (viņš sacīja) mana tēva Dievs man bijis par palīgu un mani ir izrāvis no Varaūs zobena. 5Kad nu Jetrus, Mozus tēvocis, un viņa dēli un viņa sieva nāca pie Mozus tuksnesī, kur viņš lēģeri bija apmetis, pie Tā Dieva kalna, tad viņš lika Mozum sacīt: 6Es, Jetrus, tavs tēvocis, nāku pie tevis un tava sieva un viņas divi dēli līdz ar viņu. 7Tad Mozus izgāja ārā savam tēvocim pretī un klanījās un viņu skūpstīja, un tie apsveicinājās viens otru un gāja teltī. 8Un Mozus stāstīja savam tēvocim visu, ko Tas Kungs Izraēla dēļ bija darījis Varaūm un Ēģiptiešiem, visu grūtumu, kas tiem ceļā bija noticis, un kā Tas Kungs tos bija izglābis. 9Un Jetrus priecājās par visu to labumu, ko Tas Kungs Izraēlim bija darījis, ka viņš tos izglābis no Ēģiptiešu rokas. 10Un Jetrus sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, kas jūs izglābis no Ēģiptiešu rokas un no Varaūs rokas, kas tos ļaudis izpestījis no Ēģiptiešu rokas. 11Nu es atzīstu, ka Tas Kungs lielāks nekā visi dievi, jo tāds viņš parādījies, kad Ēģiptieši pret viņiem bija lieli. 12Tad Jetrus, Mozus tēvocis, ņēma dedzināmos upurus un kaujamus upurus priekš Dieva, un Ārons un visi Izraēla vecaji nāca ēst maizi ar Mozus tēvoci Dieva priekšā. 13Un otrā dienā Mozus apsēdās, tos ļaudis tiesāt, un tie ļaudis stāvēja Mozus priekšā no rīta līdz vakaram. 14Kad nu Mozus tēvocis visu redzēja, ko viņš tiem ļaudīm darīja, tad tas sacīja: kas tas ir, ko tu ar tiem ļaudīm dari? Kāpēc tu viens pats sēdi, un visi ļaudis stāv tavā priekšā no rīta līdz vakaram? 15Tad Mozus sacīja uz savu tēvoci: tāpēc ka tie ļaudis pie manis nāk Dievu vaicāt. 16Kad tiem ir kāda lieta, tad tie nāk pie manis, un es tiesāju starp vienu un otru un daru tiem zināmus Dieva likumus un viņa bauslību. 17Tad Mozus tēvocis uz viņu sacīja: tā nav labi, kā tu dari. 18Tu gurtin pagursi, gan tu, gan šie ļaudis, kas pie tevis; jo tas tev ir par grūtu, tu viens pats to nespēji izdarīt. 19Nu klausi manu balsi, - es tev došu padomu, tad Dievs būs ar tevi. Stāvi tu par tiem ļaudīm Dieva priekšā un nes tās lietas Dieva priekšā, 20Un māci tiem likumus un baušļus, un dari tiem zināmu to ceļu, kur tiem jāiet, un to darbu, kas tiem jādara. 21Bet lūko starp visiem tiem ļaudīm pēc krietniem un dievbijīgiem vīriem, pēc taisniem vīriem, kas negausību ienīst, un iecel no šiem pār viņiem virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem, 22Un lai tie tos ļaudis tiesā jebkurā laikā; bet tā, ka tie tev nes priekšā visas lielās lietas un visas mazās lietas paši tiesā; atvieglini tā savu nastu, un lai tie tev palīdz nest. 23Ja tu tā darīsi, un Dievs tev to pavēlēs, tad tu varēsi pastāvēt, ir visi šie ļaudis nāks savā vietā ar mieru. 24Un Mozus klausīja sava tēvoča balsij un darīja visu, ko tas bija sacījis. 25Un Mozus izraudzīja krietnus vīrus no visa Izraēla un tos iecēla par virsniekiem pār tiem ļaudīm, virsniekus pār tūkstošiem, virsniekus pār simtiem, virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem, 26Ka tie tos ļaudis jebkurā laikā tiesātu un grūtās lietas nestu Mozus priekšā, bet visas mazās lietas paši tiesātu. 27Tad Mozus atlaida savu tēvoci, un tas gāja atkal uz savu zemi.