1Tad Mozus un Izraēla bērni dziedāja Tam Kungam šo dziesmu un sacīja: es dziedāšu Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš iegāzis jūrā. 2Tas Kungs ir mans spēks un mana dziesma, un Viņš man bijis par pestīšanu: šis ir mans stiprais Dievs, es Viņu pagodināšu; Viņš ir mana tēva Dievs, es Viņu paaugstināšu. 3Tas Kungs ir karavīrs, Kungs ir viņa vārds. 4Varaūs ratus un viņa spēku Viņš iemetis jūrā, un viņa izlasītie virsnieki apslīkuši niedru jūrā. 5Dziļumi tos apklājuši, tie dibenā nogrimuši kā akmens. 6Ak Kungs! Tava labā roka ir pagodināta caur spēku, Tava labā roka, ak Kungs, ienaidniekus salauzījusi. 7Un savā lielā augstumā Tu esi nogāzis savus pretiniekus, Tu esi izlaidis savu bardzību, kas tos aprijusi kā rugājus. 8Un caur Tavu nāšu pūšanu sacēlās ūdeņi, strauti sastājās kā kopā, ūdeņi sastinga jūras vidū. 9Ienaidnieks sacīja: es dzīšos pakaļ, es panākšu, es dalīšu laupījumu, mana dvēsele pie tiem atriebsies. Es izvilkšu savu zobenu, un mana roka tos izdeldēs. 10Tu savu dvašu esi pūtis, jūra tos apklājusi, tie nogrimuši kā svins varenos ūdeņos. 11Ak Kungs! Kas ir tāds kā tu? Kas ir tāds kā tu starp tiem dieviem, pagodināts svētībā, cienījams ar teikšanām, brīnumu darītājs? 12Tu esi izstiepis savu labo roku, zeme tos aprijusi. 13Tu caur savu žēlastību esi vadījis šos ļaudis, ko Tu atpestījis, Tu tos esi vadījis caur savu spēku uz Tavas svētības mājas vietu. 14Tautas to dzird un trīc, bailība tos aizņēmusi, kas Vīlistejā mājo. 15Tad Edoma virsnieki iztrūcinājās, trīcēšana aizņem Moaba varenos, sirds izkūst visiem, kas Kanaānā dzīvo. 16Iztrūcināšana un bailība krīt uz tiem, caur Tava elkoņa lielumu tie paliek klusu kā akmens, tiekams Tavi ļaudis pārstaigās cauri, ak Kungs, tiekams tie ļaudis pārstaigās, ko Tu sev esi mantojis. 17Tu tos vedi un stādi savas mantības kalnā, tai vietā, ko tu, Kungs, esi darījis par savu mājas vietu, tai svētā vietā, ko Tavas rokas, ak Kungs, ir cēlušas. 18Tas Kungs ir ķēniņš mūžīgi mūžam. 19Jo Varaūs zirgi ar viņa ratiem un ar viņa jātniekiem ir nākuši jūrā, un Tas Kungs jūras ūdenim ir licis pār tiem atpakaļ griezties, bet Izraēla bērni caur jūras vidu izgājuši sausām kājām. 20Un Mirjame, tā praviete, Ārona māsa, ņēma bungas savā rokā, un visas sievas izgāja viņai pakaļ ar bungām un diešanu. 21Tad Mirjame tiem atbildēja: dziedāt Tam Kungam, jo Viņš ir ļoti paaugstinājies: zirgus un viņu jātniekus Viņš ir iegāzis jūrā. 22Pēc tam Mozus Izraēlim lika aiziet no niedru jūras, un tie izgāja līdz Zur tuksnesim un gāja trīs dienas tuksnesī un neatrada ūdeni. 23Tad tie nāca uz Māru, bet Māras ūdeni nevarēja dzert, jo tas bija rūgts, tāpēc viņas vārdu nosauc Māra (rūgtums). 24Tad tie ļaudis kurnēja pret Mozu un sacīja: ko mēs dzersim? 25Un viņš brēca uz To Kungu un Tas Kungs viņam rādīja koku, to viņš ielika tai ūdenī, tad tas ūdens tapa salds. 26Tur viņš tiem iecēla likumu un tiesu, un tur viņš tos pārbaudīja un sacīja: ja jūs tikuši(uzmanīgi) klausīsiet Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un darīsiet, kas tiesa ir viņa acīs, un liksiet vērā viņa baušļus un sargāsiet visus viņa likumus, tad es uz jums nelikšu nekādu vājību, ko es esmu licis uz Ēģipti; jo es esmu Tas Kungs tavs ārsts. 27Tad tie nāca uz Elim, un tur bija divpadsmit avoti un septiņdesmit palmas, un tie tur apmeta lēģeri pie ūdens.