1Ņemiet vērā, debesis, jo es runāšu, un zeme lai dzird manas mutes vārdus. 2Mana mācība lai līst kā lietus, un mana valoda lai pil kā rasa, kā lietutiņš uz zaļumu, un kā lāses uz zāli 3Jo es slavēšu Tā Kunga vārdu; dodiet godu mūsu Dievam. 4Viņš ir tas akmens-kalns, viņa darbs ir pilnīgs, jo visi viņa ceļi ir tiesa; Dievs ir patiesība un bez viltus, viņš ir taisns un patiesīgs. 5Pret viņu tie apgrēkojušies; tie nav viņa bērni, bet sev par kaunu, nikna un netikla cilts. 6Vai jūs Tam Kungam tā atmaksājiet, tu ģeķīga un negudra tauta? Vai viņš nav tavs tēvs, kam tu piederi, kas tevi radījis un sataisījis? 7Piemini tās senās dienas, ņemiet vērā tos gadus no radu radiem, vaicā savam tēvam, tas tev to stāstīs, saviem vecajiem, tie tev to sacīs. 8Kad tas visuaugstais tautām deva viņu daļas un šķīra cilvēku bērnus, tad viņš tautām cēla robežas pēc Izraēla bērnu skaita. 9Jo Tā Kunga daļa ir viņa ļaudis, Jēkabs ir viņa īpaša mantība. 10Viņš to atrada tuksneša zemē, briesmīgā kaukšanas postažā, viņš to pasargāja, kā savu acs raugu. 11Kā ērglis savu perēkli vedina un lidinājās pār saviem bērniem, izplāta savus spārnus un tos uzņem un tos nes uz saviem spārniem, 12Tā Tas Kungs vien tos vadīja, un sveša dieva nebija ar viņu. 13Viņš to spēcīgi vadīja pār zemes augstumiem, to ēdināja ar tīruma augļiem un to zīdināja ar medu no klints un ar eļļu no cieta akmens. 14Sviestu no govīm, un pienu no avīm, līdz ar jēru taukiem, un Bāzanas aunus un āžus ar taukām īkstīm, tīrus treknus kviešus un vīnogu sulu, - vīna ogu asinis tu dzēri, vīnu. 15Kad nu Ješuruns (t.i. Izraēls) palika trekns, tad viņš spēra, - tu paliki trekns un tukls un resns, - tad viņš atstāja Dievu, savu radītāju, un nicināja savas pestīšanas akmens-kalnu. 16Tie viņu tirināja caur svešiem (dieviem), caur negantībām tie viņu apkaitināja. 17Tie upurēja jodiem, nedievam, dieviem, ko tie nepazina, jauniem, kas nesen cēlušies, ko jūsu tēvi nav bijušies. 18To akmens kalnu, kas tevi dzemdinājis, tu atstāji, un aizmirsi Dievu, kas tevi radījis. 19Kad Tas Kungs to redzēja, tad viņš atmeta īgnumā savus dēlus un savas meitas, 20Un sacīja: Es paslēpšu savu vaigu no viņiem, es redzēšu, kā tiem pēc klāsies, jo tie ir netikla tauta, bērni bez ticības. 21Tie mani tirinājuši caur nedievu, tie mani kaitinājuši caur savām nelietībām; tad ir es viņus tirināšu caur netautu, caur ģeķīgu tautu es tos kaitināšu. 22Jo uguns ir iededzies no manām dusmām un degs līdz visdziļākai ellei un aprīs zemi ar viņas augļiem un iededzinās kalnu pamatus. 23Es sakrāšu pār tiem ļaunumus, savas bultas es uz tiem izšaušu. 24Badā tiem būs izģinst, mēris un rūgtas sērgas tos aprīs, es sūtīšu zvēru zobus pret tiem un pīšļos līdēju čūsku dzeloņus. 25Ārā tos postīs zobens un iekšā briesmas, ir jaunekļus, ir jaunavas, zīdāmos līdz ar sirmgalvjiem. 26Es sacītu: es tos izputināšu, es izdeldēšu viņu piemiņu starp cilvēkiem, - 27Ja es nebītos, ka viņu ienaidnieki mani nesadusmo, ka viņu spaidītāji nesaprazdami nesaka: mūsu roka bija augsta, un ne Tas Kungs visu to darījis. 28Jo tie ir ļaudis bez padoma, un saprašanas tiem nav. 29Ak kaut viņi būtu gudri to saprast, un ņemtu vērā, kā tiem pēcgalā klāsies. 30Kā viens var tūkstošus vajāt un kā divi var dzenāt desmit tūkstošus? Vai ne tāpēc, ka viņu akmens kalns tos ir pārdevis, un Tas Kungs tos ir nodevis. 31Jo viņu akmens kalns nav kā mūsu akmens kalns, par to mūsu ienaidnieki paši ir spriedēji. 32Jo viņu vīna koks ir no Sodomas vīna koka un no Gomoras laukiem; viņu vīna ķekari ir žults ķekari, tiem ir rūgtas ogas. 33Viņu vīns ir pūķu siekalas un briesmīga odžu žults. 34Vai tas nav pie manis paslēpts, aizzieģelēts manā padomā. 35Man pieder atriebšana un atmaksāšana, uz to laiku, kad viņu kāja slīdēs; jo viņu posta diena ir tuvu, un viņu liktenis nāk steigšus. 36Jo Tas Kungs tiesās savus ļaudis un par saviem kalpiem viņš apžēlosies, kad viņš redzēs, ka spēks ir izzudis, ka beigti mazs un liels. 37Tad viņš sacīs: Kur ir viņu dievi, tas akmens kalns, uz ko tie cerēja? 38Viņu upura taukus tie ēda, viņu dzeramā upura vīnu tie dzēra, - lai viņi ceļas un jums palīdz, ka jums ir patvērums. 39Raugāt nu, ka es, es tas esmu, un neviena nav, kā vien es! Es nonāvēju un daru dzīvu, es ievainoju un dziedināju, un glābēja nav no manas rokas. 40Jo es paceļu pret debesīm savu roku un saku: tik tiešām, kā es dzīvoju mūžīgi, 41Kad es trīšu sava zobena zibeni un mana roka izstiepsies uz sodību, tad es atkal atriebšos pie saviem pretiniekiem un atmaksāšu saviem ienaidniekiem. 42Es dzirdināšu savas bultas ar asinīm, - un mans zobens ēdīs miesas, - ar nokauto un gūstīto asinīm, no ienaidnieku varenām galvām. 43Gavilējiet, tautas, par viņa ļaudīm, - jo viņš atriebj savu kalpu asinis un atriebjas pie saviem pretiniekiem un apžēlojās par savu zemi un par saviem ļaudīm. - 44Un Mozus nāca un runāja visus šīs dziesmas vārdus to ļaužu ausīs, viņš un Jozuūs, Nuna dēls. 45Kad nu Mozus bija beidzis runāt visus šos vārdus uz visu Izraēli, 46Tad viņš uz tiem sacīja: ņemiet pie sirds visus šos vārdus, ko es šodien jums apliecināju; tos jums būs pavēlēt saviem bērniem, ka tie tur un dara visus šīs bauslības vārdus. 47Jo tas jums nav tukšs vārds, bet ir jūsu dzīvība, un caur šo vārdu jūs ilgi dzīvosiet tai zemē, ko iemantot jūs ejat pār Jardāni. 48Un Tas Kungs runāja uz Mozu tai pašā dienā sacīdams: 49Kāp uz šo Abarim kalnu, tas ir Nebus kalns, Moaba zemē pret Jēriku, un skaties Kanaāna zemi, ko es Izraēla bērniem došu iemantot. 50Un tev būs mirt uz tā kalna, kur tu uzkāpsi, un tapt piepulcinātam pie saviem ļaudīm, kā Ārons, tavs brālis, nomira uz Or kalna un tapa piepulcināts pie saviem ļaudīm; 51Tādēļ ka jūs Izraēla bērnu vidū esat noziegušies pret mani pie strīdus ūdens Kādesā, Cin tuksnesī, tāpēc ka jūs mani neesat svētījuši Izraēla bērnu vidū. 52Jo tu redzēsi to zemi savā priekšā, bet tur tu nenonāksi, tai zemē, ko es došu Izraēla bērniem.