1Priesteriem, Levitiem, visai Levja ciltij lai nav nedz daļas nedz mantības līdz ar Izraēli; lai tie ēd no Tā Kunga uguns upuriem un no viņa mantas daļas. 2Un mantības lai tiem nav savu brāļu vidū, Tas Kungs ir viņu mantība, itin kā viņš uz tiem runājis. 3Šī nu lai ir tā priesteru tiesa no tiem ļaudīm, no tiem, kas kādu upuri upurē, lai tas ir vērsis vai avs; priesterim lai dod pleci, abus žokļus un kunģi. 4Savas labības, sava vīna un savas eļļas pirmajus, un pirmajus no savu avju cirpšanas tev būs viņam dot. 5Jo Tas Kungs, tavs Dievs, viņu ir izredzējis no visām tavām ciltīm, lai tas stāv un kalpo Tā Kunga vārdam, viņš un viņa dēli visu mūžu. 6Un ja kāds Levits nāk no kādiem Izraēla vārtiem, kur viņš piemīt, un nāk, it kā viņa dvēselei tīk, uz to vietu, ko Tas Kungs izredzēs, 7Un kalpo Tā Kunga, sava Dieva, vārdā, kā visi viņa brāļi, tie Leviti, kas tur Tā Kunga priekšā stāv, 8Tad lai tie ēd līdzīgu daļu, pāri par viņu ienākumu no tēvu puses. 9Kad tu nāc tai zemē, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev dos, tad tev nebūs mācīties darīt pēc šo pagānu negantībām. 10Lai tavā starpā netop atrasts, kas savam dēlam vai savai meitai liek iet caur uguni, neviens zīlnieks, ne burvis, ne pūšļotājs, ne riebējs, 11Ne vārdotājs, ne pareģis, ne pesteļu cienītājs, nedz miroņu vaicātājs. 12Jo visi, kas to dara, Tam Kungam ir negantība, un šīs negantības dēļ Tas Kungs, tavs Dievs, tos izdzen tavā priekšā. 13Bezvainīgam tev būs būt Tā Kunga, sava Dieva, priekšā. 14Jo šās tautas, ko tu izdzīsi, cienī burvjus un zīlniekus, bet tev tā neklājās; tev Tas Kungs, tavs Dievs, tā nav devis. 15Pravieti, kāds es esmu, Tas Kungs, tavs Dievs, tev cels no tava vidus, no taviem brāļiem, - tam jums būs klausīt. 16Pēc visa tā, ko tu esi lūdzies no Tā Kunga, sava Dieva, Orebā, sapulces dienā, sacīdams: es vairs negribu dzirdēt Tā Kunga, sava Dieva, balsi, un negribu vairs redzēt šo lielo uguni, ka nemirstu. 17Tad Tas Kungs uz mani sacīja: tas ir labi, ko tie runājuši. 18Es tiem celšu pravieti, kāds tu esi, no viņu brāļu vidus, un es likšu savu vārdu viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko es tam pavēlēšu. 19Un ja kāds neklausīs maniem vārdiem, ko viņš runās Manā Vārdā, no tā es to prasīšu. 20Bet tas pravietis, kas iedrošinājās runāt Manā Vārdā, ko es tam neesmu pavēlējis runāt, vai ja tas citu dievu vārdā runās, šim pravietim būs mirt. 21Ja tu tad savā sirdī sacīsi: kā lai pazīstam to vārdu, ko Tas Kungs nav runājis? - 22Kad tas pravietis Tā Kunga Vārdā runās, un tas vārds nenotiek un nenāk, - tad šis ir tas vārds, ko Tas Kungs nav runājis, tas pravietis to ir aplam runājis, tāpēc nebīsties no viņa.