1Šie ir tie vārdi, ko Mozus runāja uz visu Izraēli viņpus Jardānes tuksnesī, tai klajumā pret Zūpu, starp Pāranu un Tovelu un Labanu un Acerotu un Dizaābu, 2Vienpadsmit dienu gājumus no Oreba, pa Zeīra kalna ceļu līdz Kādes-Barneai. 3Un notikās četrdesmitā gadā, vienpadsmitā mēnesī, pirmā mēneša dienā, tad Mozus runāja uz Izraēla bērniem, kā Tas Kungs viņam priekš tiem bija pavēlējis, 4Pēc tam, kad viņš bija sakāvis Zionu, Amoriešu ķēniņu, kas dzīvoja Ezbonā, un Ogu, Bāzanas ķēniņu, kas dzīvoja Astarotā un Edrejā. 5Viņpus Jardānes, Moaba zemē, Mozus sāka šo bauslību izskaidrot sacīdams: 6Tas Kungs mūsu Dievs runāja uz mums Oreba kalnā un sacīja: jūs gan ilgi esat palikuši pie šā kalna. 7Griežaties un ceļaties un ejat uz Amoriešu kalniem un pie visiem viņu kaimiņiem klajumā, kalnos un lejā un pret dienvidiem(Negebā) un jūras malā, uz Kanaāna zemi un uz Lībanu, līdz tai lielai upei, tai Vrat upei. 8Redzi, es jums nododu šo zemi, ejat, uzņemat to zemi, ko Tas Kungs jūsu tēviem Ābraāmam, Īzakam un Jēkabam ir zvērējis, dot viņiem un viņu dzimumam pēc viņiem. 9Un tanī laikā es uz jums runāju un sacīju: es viens pats jūs nevaru panest. 10Tas Kungs, jūsu Dievs, jūs ir vairojis, un redzi, jūs šodien esat savā pulkā it kā debess zvaigznes. 11Tas Kungs, jūsu tēvu Dievs, lai vēl pie jums pieliek, ka esat tūkstoškārt vairāk, un lai jūs svētī, itin kā viņš uz jums ir runājis. 12Kā man vienam būs panest jūsu grūtumu un nastu un strīdu? 13Dabūjat sev gudrus, prātīgus un zināmus vīrus pēc savām ciltīm, lai tos jums ieceļu par virsniekiem. 14Un jūs man atbildējāt sacīdami: tas ir labs vārds, ko tu runā, ka to gribi darīt. 15Tad es ņēmu jūsu cilšu virsniekus, gudrus un zināmus vīrus, un tos iecēlu par virsniekiem pār jums, virsniekus pār tūkstošiem un virsniekus pār simtiem un virsniekus pār piecdesmitiem un virsniekus pār desmitiem un uzraugus pēc jūsu ciltīm. 16Un es jūsu soģiem tanī laikā pavēlēju un sacīju: pārklausinājiet tās lietas starp jūsu brāļiem un tiesājiet taisni starp ikvienu un viņa brāli un viņa piedzīvotāju. 17Tiesā jums nebūs uzlūkot vaigu, tāpat mazo kā lielo jums būs klausīt, no neviena jums nebūs bīties, jo tas sods pieder Dievam; bet to lietu, kas priekš jums par grūtu, to jums būs nest pie manis, un es to klausīšu. 18Tā es jums tanī laikā pavēlēju visas lietas, kas jums bija jādara. - 19Tad mēs cēlāmies no Oreba un gājām caur visu to lielo un briesmīgo tuksnesi, ko jūs esat redzējuši, pa to ceļu uz Amoriešu kalniem, itin kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums bija pavēlējis, un mēs nācām uz Kādes-Barneū. 20Tad es jums sacīju: jūs esat nākuši pie Amoriešu kalniem, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos. 21Redzi, Tas Kungs, tavs Dievs, tev ir devis to zemi, celies, uzņem to, kā Tas Kungs, tavu tēvu Dievs, uz tevi runājis; nebīsties un neiztrūcinājies. 22Tad jūs visi nācāt pie manis un sacījāt: sūtīsim vīrus savā priekšā, mums to zemi izlūkot un mums ziņu atnest, pa kuru ceļu lai ejam uz turieni, un par tām pilsētām, kurp nāksim. 23Tad man šī lieta patika un es ņēmu no jums divpadsmit vīrus, no ikvienas cilts vienu vīru. 24Un tie griezās un gāja uz tiem kalniem un nāca pie Ezkoles upes un to izlūkoja. 25Un tie ņēma no tiem zemes augļiem savā rokā un atnesa tos pie mums un stāstīja mums un sacīja: tā zeme, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mums dos, ir laba. 26Bet jūs negribējāt iet un bijāt nepaklausīgi Tā Kunga, sava Dieva, vārdam. 27Un jūs kurnējāt savos dzīvokļos un sacījāt: tāpēc ka Tas Kungs mūs ienīst, viņš mūs izvedis no Ēģiptes zemes, mūs nodot Amoriešu rokā un mūs izdeldēt. 28Kurp mums iet? Mūsu brāļi mūsu sirdi darījuši bailīgu sacīdami: tur ir ļaudis lielāki un garāki nekā mēs, tās pilsētas ir lielas un stipras līdz pat debesīm, un mēs tur arī esam redzējuši Enaka bērnus. 29Tad es uz jums sacīju: neiztrūcinājāties un nebīstaties no tiem. 30Tas Kungs, jūsu Dievs, kas iet jūsu priekšā, karos par jums, itin kā viņš pie jums ir darījis Ēģiptes zemē priekš jūsu acīm, 31Un tuksnesī, kur tu esi redzējis, kā Tas Kungs, tavs Dievs, tevi nesis, itin kā vīrs savu dēlu nes, uz visiem ceļiem, kur tu esi gājis, tiekams jūs esat nākuši līdz šai vietai. 32Bet ir pie šī vārda jūs neticējāt uz To Kungu, savu Dievu, 33Kas jūsu priekšā gāja ceļā, jums izlūkodams to vietu, kur jums apmesties pa nakti, ugunī jums rādīdams to ceļu, kas jums bija jāstaigā, un pa dienu padebesī. 34Kad nu Tas Kungs jūsu vārdu balsi dzirdēja, tad viņš apskaitās un zvērēja sacīdams: 35Nevienam no šiem vīriem, no šā niknā auguma, nebūs redzēt to labo zemi, ko es esmu zvērējis dot jūsu tēviem, 36Kā vien Kālebam, Jevuna dēlam, tam to būs redzēt, un tam es došu to zemi, kur viņš staigājis, un viņa bērniem, tāpēc ka viņš pareizi klausījis Tam Kungam. 37Tas Kungs arī par mani apskaitās jūsu dēļ un sacīja: ir tu tur nenonāksi. 38Jozuūs, Nuna dēls, kas stāv tavā priekšā, tas tur nonāks; stiprini viņu, jo tas Izraēlim to zemi izdalīs. 39Un jūsu bērniņi, par kuriem jūs sacījāt, ka būšot par laupījumu, un jūsu bērni, kas šodien nezin nedz laba nedz ļauna, tie tur nonāks, un tiem es to došu, un tiem to būs iemantot. 40Bet jūs griežaties un ejat uz tuksnesi pa niedru jūras ceļu. 41Tad jūs man atbildējāt un sacījāt: mēs pret To Kungu esam grēkojuši, mēs celsimies un karosim, kā Tas Kungs, mūsu Dievs, mums ir pavēlējis. Kad nu jūs ikviens ar saviem rīkiem apbruņojaties un bijāt gatavi iet uz tiem kalniem, 42Tad Tas Kungs uz mani sacīja: saki viņiem, neceļaties un nekarojiet, jo es neesmu jūsu vidū, ka netopat sakauti savu ienaidnieku priekšā. 43Bet kad es uz jums runāju, tad jūs neklausījāt un turējaties Tā Kunga vārdam pretī un palikāt pārgalvīgi un gājāt uz tiem kalniem. 44Tad tie Amorieši, kas tanīs kalnos dzīvoja, jums izgāja pretī un dzinās jums pakaļ, kā bites dara, un jūs sakāva Zeīrā līdz Ormai. 45Kad jūs nu atgriezušies Tā Kunga priekšā raudājāt, tad Tas Kungs neklausīja jūsu balsi un negrieza savas ausis uz jums. 46Un jūs palikāt Kādesā ilgu laiku, tās dienas, ko tur esat dzīvojuši.