1Un viens vīrs, ar vārdu Ananija, ar savu sievu Zaviru pārdeva savu mantību, 2Un atrāva ko no tās maksas ar sievas ziņu; un kādu daļu atnesis, to nolika pie apustuļu kājām. 3Bet Pēteris sacīja: Ananija, kāpēc sātans tavu sirdi ir piepildījis, tam Svētam Garam melot un no tā tīruma maksas ko atraut? 4Vai tas tavs būdams nevarēja tavs palikt? Arī pārdots tas bija tavā vaļā; kāpēc tad tu tādu lietu savā sirdī esi iedomājies? Tu neesi cilvēkiem melojis, bet Dievam. 5Un šos vārdus dzirdējis, Ananija krita pie zemes un nomira; un lielas bailes uzgāja visiem, kas to dzirdēja. 6Un tie jaunekļi cēlušies to apkopa un iznesa un apraka. 7Un notikās pēc kādām trim stundām, tad viņa sieva arīdzan iegāja, nezinādama, kas bija noticis. 8Bet Pēteris tai atbildēja: saki man, vai jūs to tīrumu tik dārgi esat pārdevuši? Un tā sacīja: tiešām, tik dārgi. 9Un Pēteris uz to sacīja: Kāpēc tad jūs savā starpā esat norunājuši Tā Kunga Garu kārdināt? Redzi, to kājas, kas tavu vīru aprakuši, ir priekš durvīm un tevi iznesīs. 10Un tūdaļ tā nokrita pie viņa kājām un nomira. Un tie jaunekļi iekšā nākuši to atrada mirušu un to iznesa un apraka pie viņas vīra. 11Un lielas bailes uzgāja visai draudzei un visiem, kas to dzirdēja. 12Un caur apustuļu rokām daudz zīmes un brīnumi notika starp tiem ļaudīm, un visi bija vienprātīgi Salamana priekšnamā. 13Bet no tiem citiem neviens nedrīkstēja viņiem pieķerties: bet tie ļaudis tos augsti cienīja. 14Un vēl vairāk tapa pielikti, kas Tam Kungam ticēja, pulks vīru un sievu, 15Tā ka arī tie neveselie tapa izvesti uz ielām un gultās un nestuvēm likti, lai, Pēterim nākot, jel viņa ēna kādus no tiem apēnotu. 16Un arī no apkārtējām pilsētām pulks ļaužu nāca uz Jeruzālemi, nesdami neveselus un nešķīstu garu apsēstus, kas visi tapa dziedināti. 17Bet tas augstais priesteris cēlās un visi, kas pie tā bija (tā saduceju biedrība), un tapa bardzības pilni, 18Un pielika tiem apustuļiem rokas un tos iemeta pilsētas cietumā. 19Bet Tā Kunga eņģelis naktī atvēra cietuma durvis un tos izveda un sacīja: 20Ejat, un Dieva namā stāvēdami, runājiet uz tiem ļaudīm visus šās dzīvības vārdus. 21Bet to dzirdējuši, tie iegāja it agri Dieva namā un mācīja. Bet tas augstais priesteris un tie, kas līdz ar viņu, nāca un sasauca to augsto tiesu un visus Izraēla bērnu vecajus un sūtīja uz cietumu, tos atvest. 22Bet tie sulaiņi tur nogājuši tos neatrada cietumā un atnākuši to pasludināja 23Sacīdami: mēs to cietumu gan atradām it cieti aizslēgtu un tos sargus ārā stāvošus priekš durvīm; bet atvēruši mēs iekšā neatradām neviena. 24Kad nu tas priesteris un tas Dieva nama virsnieks un tie augstie priesteri šos vārdus dzirdēja, tad tie par to iztrūcinājās, kas tas esot. 25Un tur viens nāca un tiem pasludināja sacīdams: redzi, tie vīri, ko jūs esat likuši cietumā, stāv Dieva namā un māca tos ļaudis. 26Tad tas virsnieks ar tiem sulaiņiem nogāja un tos atveda, bet ne ar varu, (jo tie bijās no tiem ļaudīm, ka ar akmeņiem netaptu nomētāti). 27Un tos atveduši, tie tos stādīja augstās tiesas priekšā, un tas augstais priesteris tiem vaicāja 28Sacīdams: vai mēs pavēlēdami jums neesam pavēlējuši, nemācīt iekš šī vārda? Un redzi, jūs ar savu mācību esat piepildījuši Jeruzālemi un gribat pār mums vest šī cilvēka asinis. 29Bet Pēteris un tie apustuļi atbildēja un sacīja: Dievam būs vairāk klausīt nekā cilvēkiem. 30Mūsu tēvu Dievs ir uzmodinājis Jēzu, ko jūs esat nokāvuši, to piekārdami pie koka. 31Šo Dievs caur savu labo roku ir paaugstinājis par lielkungu un Pestītāju, Izraēlim dot atgriešanos un grēku piedošanu. 32Un mēs esam viņa liecinieki šinīs lietās, un arī Tas Svētais Gars, ko Dievs tiem devis, kas viņam paklausa. 33Bet kad viņi to dzirdēja, tad tas tiem iedūra sirdī, un tie viņus meklēja nokaut. 34Bet viens no tās augstās tiesas, farizejs, ar vārdu Gamaliēls, bauslības mācītājs, no visiem ļaudīm godā turēts, pacēlās un pavēlēja, tos apustuļus maķenīt izvest, 35Un sacīja uz viņiem: jūs Izraēla vīri, apdomājaties labi par šiem cilvēkiem, ko jūs gribat darīt. 36Jo priekš šīm dienām Teudas cēlās sacīdams, ka viņš kas esot; tam cilvēku pulks pie četrsimt pieķērās. Tas ir nokauts, un visi, kas tam paklausīja, ir izklīdināti un iznīcināti. 37Pēc šā cēlās Jūda, tas Galilejs, tai rakstīšanas laikā un novērsa daudz ļaužu sev pakaļ: šis arīdzan ir nomaitāts, un visi, cik viņam paklausīja, izklīdināti. 38Tādēļ es jums tagad saku: atstājiet no šiem cilvēkiem un liekat tos mierā. Jo ja šis padoms jeb šis darbs ir no cilvēkiem, tad tas iznīks; 39Bet ja tas ir no Dieva, tad jūs to nevarēsiet iznīcināt: - un ka vēl jūs netopat atrasti karotāji pret Dievu. 40Un viņi tam paklausīja un tos apustuļus iesauca, tos šauta un tiem pavēlēja, nerunāt iekš Jēzus vārda, un tos atlaida. 41Tad nu tie līksmodamies aizgāja no tās augstās tiesas, ka tie bija cienīgi turēti, viņa vārda dēļ kaunu ciest; 42Un nemitējās ikdienas Dieva namā un mājās mācīt un Jēzu Kristu priecīgi pasludināt.