1Un pēc piecām dienām tas augstais priesteris Ananija nonāca ar tiem vecajiem un ar kādu runātāju Tertullu; šie pie tā zemes valdītāja savu sūdzību pret Pāvilu pienesa. 2Un kad viņš tapa saukts, Tertullus iesāka viņu apsūdzēt sacīdams: 3Ka mēs caur tevi lielu mieru esam dabūjuši, un ka caur tavu uzraudzību daudz teicamas lietas šai tautai notiek, to mēs, viscienīgais Veliks, visādi un visās malās ar visu pateikšanu saņemam. 4Bet lai es tevi pārāk ilgi nekavēju, lūdzos, ka tu pēc tavas laipnības kādus īsus vārdus no mums klausītos. 5Jo mēs esam atraduši, ka šis vīrs ir mēris un trokšņa cēlējs starp visiem Jūdiem visā pasaulē un ka viņš ir tās Nacareju draudzes priekšnieks, 6Kas arī apņēmies, Dieva namu apgānīt; to mēs tad arī esam grābuši un pēc savas bauslības gribējuši tiesāt. 7Bet Lizijs, tas virsnieks, pienācis klāt, viņu ar lielu varu no mūsu rokām ir aizvedis. 8Un viņa sūdzētājiem pavēlējis, pie tevis nākt; no tā tu pats visas lietas izklausinādams vari noprast, par ko mēs viņu apsūdzam. 9Bet tie Jūdi arīdzan runāja līdz, sacīdami, ka tas tā esot. 10Bet Pāvils, kad tas zemes valdītājs viņam ar roku bija metis, lai runā, atbildēja: Tāpēc ka es zinu, tevi jau daudz gadus esam ieceltu par soģi pār šo tautu, tad es jo droši savu lietu aizbildināšu. 11Tu vari dabūt zināt, ka nav vairāk nekā divpadsmit dienas, kamēr es uz Jeruzālemi esmu nācis, Dievu lūgt. 12Un tie mani nav atraduši nedz Dieva namā uz kādu runājam, nedz baznīcās, nedz pilsētā troksni ceļam. 13Tie arī nevar pierādīt, par ko tie tagad mani apsūdz. 14Bet to es tev droši saku, ka es savu tēvu Dievam kalpoju pēc tā ceļa, ko tie sauc par atkāpēju ticību, ticēdams visu, kas bauslībā un praviešos rakstīts; 15Un man ir uz Dievu tā cerība, uz ko šie arīdzan gaida, ka miroņi augšāmcelsies, ir taisni ir netaisni. 16Un tāpēc es pats dzenos, vienmēr paturēt bezvainīgu zināmu sirdi Dieva un cilvēku priekšā. 17Bet pēc kādiem gadiem es esmu nācis, mīlestības dāvanas savai tautai dot un upurus. 18Pie tam, kad es Dieva namā šķīstījos, kādi Jūdi no Āzijas mani atrada, bez drūzmas un bez trokšņa. 19Tiem būtu pienācies tavā priekšā būt un sūdzēt, ja tiem kas būtu pret mani. 20Jeb lai šie paši saka, kādu netaisnību tie pie manis ir atraduši, kad es stāvēju augstās tiesas priekšā? 21Ja ne šā vienīga vārda dēļ, ka es priekš tiem stāvēdams saucu: miroņu augšāmcelšanās dēļ es šodien no jums topu tiesāts. 22Un kad Veliks to dzirdēja, tad viņš to spriedumu pavilcināja, šo mācību jo labi zinādams, un sacīja: Kad Lizijs, tas virsnieks, atnāks, tad es jūsu lietu izklausināšu. 23Un viņš tam kapteinim pavēlēja, Pāvilu sargāt un viņam atvieglošanu vēlēt un nevienam no viņa piederīgiem neliegt, viņam kalpot un pie viņa nākt. 24Un pēc kādām dienām Veliks atnāca ar Druzillu, savu sievu, kas bija no Jūdu cilts, un sūtīja pēc Pāvila un klausījās viņa mācību par ticību uz Kristu. 25Un kad viņš runāja par taisnību un šķīstību un nākamo sodību, tad Veliks pārbijās un atbildēja: šo reiz tu vari iet; kad man atkal būs vaļas, tad es tevi aicināšu. 26Bet tas turklāt arī cerēja, ka tam nauda no Pāvila taps dota, lai viņu atlaistu. Tādēļ tas arī dažreiz pēc viņa sūtīja un ar viņu runāja. 27Un kad divi gadi bija pagājuši, tad Porcius Vestus nāca Velika vietā, un Veliks gribēdams tiem Jūdiem ko pa prātam darīt, Pāvilu pameta cietumā.