1Vīri, brāļi un tēvi, klausiet tagad manu aizbildināšanos jūsu priekšā. 2(Bet kad tie dzirdēja, viņu Ebreju valodā tos uzrunājam, tad tie palika vēl klusāki. Un viņš sacīja:) 3Es esmu Jūdu vīrs, Tarzū, Ķiliķijas zemē, piedzimis, bet šinī pilsētā pie Gamaliēla kājām audzināts, tēvu bauslībā krietni izmācīts, karsts Dieva bauslības aizstāvētājs, it kā jūs visi šodien esat. 4Un šim ceļam es esmu pretī turējies līdz nāvei, saistīdams un cietumā nododams vīrus un sievas. 5It kā arī tas augstais priesteris un viss tas vecaju pulks man liecību dod, no kuriem es arī grāmatas uz tiem brāļiem ņēmis, esmu gājis uz Damasku, arī tos, kas tur, saistītus vest uz Jeruzālemi, ka tie taptu mocīti. 6Un notikās, kad es biju uz ceļa un tuvu nācu pie Damaskus ap pusdienas laiku, tad piepeši liels gaišums no debess mani apspīdēja visapkārt. 7Un es kritu pie zemes un dzirdēju balsi uz mani sakām: Zaul, Zaul, ko tu mani vajā? 8Bet es atbildēju: kas tu esi, Kungs? Un viņš uz mani sacīja: es esmu Jēzus no Nacaretes, ko tu vajā. 9Bet tie, kas man bija līdz, gan redzēja to gaišumu un pārbijās, bet to balsi, kas ar mani runāja, to tie nedzirdēja. 10Un es sacīju: Ko man būs darīt, Kungs? Un Tas Kungs uz mani sacīja: celies un ej uz Damasku, un tur tev sacīs visu, kas tev jādara. 11Un kad nevarēju redzēt tā spožā gaišuma dēļ tad es no saviem ceļabiedriem pie rokas vests nācu uz Damasku. 12Bet Ananija, dievbijīgs vīrs pēc bauslības, kam laba slava bija no visiem apkārtējiem Jūdiem, 13Tas pie manis nācis un piestājies sacīja uz mani. Zaul, brāli, skaties uz augšu. Un es tanī pašā stundā uz viņu skatījos. 14Un viņš sacīja: mūsu tēvu Dievs tevi izvēlējis, viņa prātu atzīt un to taisno redzēt un balsi no viņa mutes dzirdēt. 15Jo tu viņam būsi par liecinieku pie visiem cilvēkiem par to, ko tu esi redzējis un dzirdējis. 16Un nu, ko tu gaidi? Celies un liecies kristīties un liec nomazgāt savus grēkus, Tā Kunga vārdu piesaukdams. 17Un notikās, kad es uz Jeruzālemi biju atpakaļ griezies un Dieva namā Dievu pielūdzu, tad garā tapu aizgrābts, 18Un es viņu redzēju, un tas man sacīja: Steidzies un izej čakli no Jeruzālemes, jo tie nepieņems tavu liecību par mani. 19Un es sacīju: Kungs, tie zina, ka es tavus ticīgos cietumā iemetu un pa baznīcām šaustu, 20Un kad Stepiņa, tava liecinieka asinis tapa izlietas, ka es tur arī stāvēju klāt, un tas man patika, un es tās drēbes tiem glabāju, kas viņu nonāvēja. 21Un viņš uz mani sacīja: ej! Jo es tevi izsūtīšu tālu pie pagāniem. 22Un tie viņu klausījās līdz šiem vārdiem un savas balsis pacēla, sacīdami: nost no zemes virsas ar šo tādu, jo tam nebūs dzīvot. 23Un kad tie brēca un savas drēbes nosvieda un pīšļus gaisā meta, 24Tad tas virsnieks pavēlēja, viņu novest uz lēģeri, un sacīja, lai viņu ar sitieniem izvaicā, ka dabūtu zināt, kādēļ tie tā par viņu brēca. 25Un kad viņu ar siksnām piesēja, tad Pāvils sacīja uz to kapteini, kas tur stāvēja: vai jums brīv, vienu Romieti un vēl bez tiesas šaust? 26Un tas kapteinis to dzirdējis gāja un tam virsniekam to teica sacīdams: ko tu gribi darīt; jo šis cilvēks ir Romietis. 27Tad tas virsnieks piegāja un uz viņu sacīja: saki man, vai tu esi Romietis? Un tas sacīja: esmu gan. 28Un tas virsnieks atbildēja: es par lielu maksu šo pilsētnieka tiesu esmu iedabūjis. Bet Pāvils sacīja: bet es tāds jau esmu piedzimis. 29Un tūdaļ tie no viņa atkāpās, kas viņu gribēja izvaicāt. Un tas virsnieks bijās, ka dabūjis zināt, viņu esam Romieti, un ka viņu bija sējis. 30Bet kad otrā dienā to gribēja skaidri zināt, kādēļ viņš no tiem Jūdiem apsūdzēts, tad viņš to atraisīja un pavēlēja, ka tie augstie priesteri un visa viņu augstā tiesa nāktu kopā, un Pāvilu novedis, viņš tiem to stādīja priekšā.