1Un kad notikās, ka mēs no tiem atšķīrušies, tad mēs braucām tiešām un nācām uz Kou un otrā dienā uz Rodu un no turienes uz Pataru. 2Un laivu atraduši, kas uz Veniķiju pārcēlās, mēs iekāpām un aizcēlāmies. 3Un kad mēs Kipru ieraudzījām un pa kreiso roku pametām, tad cēlāmies uz Sīriju, un Tīrū mēs laidām pie malas, jo tur tai laivai prece bija jāizkrauj. 4Un mācekļus atraduši, mēs tur palikām septiņas dienas; tie Pāvilam caur to Garu sacīja, lai tas neietu uz Jeruzālemi. 5Un notikās pēc šīm dienām, tad mēs izgājām un devāmies projām, un tur visi ar sievām un bērniem mūs izvadīja no pilsētas ārā; un mēs pie jūrmalas ceļos metušies Dievu lūdzām. 6Un kad savā starpā bijām atvadījušies, iekāpām laivā. Bet viņi griezās atpakaļ uz savām mājām. 7Bet mēs joprojām no Tīrus pārcēlušies laidām pie Ptolemajidas malā; un tos brāļus apsveicinājuši, mēs pie tiem palikām vienu dienu. 8Bet otrā dienā mēs, kas ap Pāvilu bijām, izgājuši nācām uz Cezareju; un iegājuši evanģelista Filipa namā, (kas bija viens no tiem septiņiem), mēs pie tā palikām. 9Bet šim bija četras meitas, jumpravas, kas nākošas lietas sludināja. 10Un kad mēs kādas dienas tur bijām palikuši, viens pravietis atnāca no Jūdu zemes, ar vārdu Agabs. 11Un tas nāca pie mums un ņēma Pāvila jostu un saistīja pats sev rokas un kājas sacīdams: Tā Svētais Gars saka: to vīru, kam šī josta pieder, tāpat tie Jūdi saistīs Jeruzālemē un viņu nodos pagānu rokās. 12Un kad mēs to dzirdējām, tad ne vien mēs lūdzām, bet arī tie, kas tai vietā dzīvoja, lai viņš neietu uz Jeruzālemi. 13Bet Pāvils atbildēja: ko jūs darāt, ka raudāt un laužat manu sirdi? Jo es esmu gatavs par Tā Kunga Jēzus vārdu ne vien likties saistīties Jeruzālemē, bet arī mirt. 14Un kad viņš neļāvās pārrunāties, tad mēs palikām klusu, sacīdami: Tā Kunga prāts lai notiek. 15Pēc šīm dienām mēs sataisījamies un gājām uz Jeruzālemi. 16Un tur arī kādi mācekļi no Cezarejas mums nāca līdz un mūs veda pie viena veca mācekļa, Mnazona no Kipras, lai pie tā mājotu. 17Un kad nācām uz Jeruzālemi, tad tie brāļi mūs ar mīļu prātu uzņēma. 18Un otrā dienā Pāvils ar mums nogāja pie Jēkaba; un visi vecaji tur arīdzan sanāca. 19Un viņš tos sveicinājis, pa kārtām stāstīja visu, ko Dievs pie pagāniem caur viņa kalpošanu bija darījis. 20Un to dzirdējuši, tie To Kungu teica un uz viņu sacīja: brāli, tu redzi, cik tūkstoši Jūdu ir, kas palikuši ticīgi, un visi gauži dzenās pēc bauslības. 21Un tie par tevi dabūjuši zināt, ka tu visus Jūdus, kas starp pagāniem, mācot atstāties no Mozus, sacīdams, ka tiem nebūs savus bērnus apgraizīt, nedz pēc tām ierašām dzīvot. 22Tādēļ ko tad nu? Tiešām, gan ļaužu pulks sanāks; jo tie dzirdēs tevi esam atnākušu. 23Tāpēc dari to, ko mēs tev sakām: mums ir četri vīri, tie Dievam ir solījušies. 24Tos ņem pie sevis un šķīsties ar tiem, un izdod par tiem to maksu, ka tie galvu apcērp, un lai visi zin, ka tie nieki, ko tie par tevi dzirdējuši, bet ka arī tu pats bauslību turēdams staigā. 25Bet par tiem pagāniem, kas palikuši ticīgi, mēs esam rakstījuši un sprieduši, ka tiem nebūs neko no tādām lietām turēt, kā vien, ka tiem būs sargāties no elkadievu upuriem un no asinīm un no nožņaugtā un no maucības. 26Tad Pāvils tos vīrus pie sevis ņēmis otrā dienā ar tiem šķīstījās un iegāja Dieva namā, un darīja zināmu, ka šķīstīšanas laiku tur palikšot, tiekams par ikvienu no tiem upura dāvana būšot pienesta. 27Bet kad tās septiņas dienas jau drīz bija beigtas, tad tie Jūdi no Āzijas, viņu ieraudzīdami Dieva namā, paskubināja visu to pulku un rokas pie viņa pielika, 28Saukdami: jūs Izraēla vīri, nāciet palīgā! Šis ir tas cilvēks, kas visus visās malās māca pret tautu un pret bauslību un pret šo vietu, un turklāt viņš Grieķus ir ievedis Dieva namā un šo svēto vietu apgānījis. 29(Jo tie priekš tam Trovimu no Evezus pie viņa bija redzējuši pilsētā un domāja, ka Pāvils to esot ievedis Dieva namā.) 30Un visa tā pilsēta tapa trokšņa pilna, un tie ļaudis satecēja kopā; un tie grāba un rāva Pāvilu no Dieva nama ārā, un tūdaļ durvis tapa aizslēgtas. 31Un kad tie meklēja viņu nokaut, tad tā ziņa nāca pie tā karapulka virsnieka, ka visa Jeruzāleme esot sajaukta. 32Šis tūdaļ karavīrus un kapteiņus paņēmis, pie tiem noskrēja, un kad tie to virsnieku un tos karavīrus redzēja, tad tie mitējās Pāvilu sist. 33Tad tas virsnieks piegājis viņu saņēma un pavēlēja, viņu ar divām ķēdēm saistīt, un vaicāja, kas viņš esot un ko esot darījis? 34Bet tai pulkā citi sauca šā, citi tā. Kad tas nu tā trokšņa dēļ to lietu skaidri nevarēja saprast, tad tas pavēlēja, viņu vest lēģerī. 35Un kad viņš pie tām trepēm nāca, tad viņš no tiem karavīriem nešus bija jānes to ļaužu uzmākšanās dēļ. 36Jo tas ļaužu pulks gāja pakaļ saukdams: nost ar viņu! 37Un Pāvils, pirms lēģerī tapa ievests, uz to virsnieku saka: vai man brīv tev ko sacīt? Un tas sacīja: vai tu proti grieķiski? 38Vai tu neesi tas Ēģiptiets, kas priekš šīm dienām dumpi cēlis un tos četrtūkstošus slepkavas uz tuksnesi izvedis? 39Bet Pāvils sacīja: es esmu Jūdu cilvēks no Tarzus, zināmas Ķiliķijas pilsētas loceklis, es tevi lūdzu, vēli man uz tiem ļaudīm runāt. 40Un kad tas bija atvēlējis, tad Pāvils uz tām trepēm stāvēdams meta tiem ļaudīm ar roku; un kad nu pavisam palika klusu, tad viņš Ebreju valodā tos uzrunāja un sacīja: