1Un pēc, kad troksnis bija klusināts, Pāvils tos mācekļus saaicināja un tos sveicinājis izgāja un devās uz Maķedoniju. 2Un pārstaigājis to vidu un ar daudz vārdiem tos pamācījis, viņš nāca Grieķu zemē. 3Un tur kādus trīs mēnešus palicis viņš gribēja pārcelties uz Sīriju; bet kad tie Jūdi uz viņu glūnēja, tad viņš apņēmās, atpakaļ griezties caur Maķedoniju. 4Un viņu pavadīja līdz Āzijai Zopaters no Berejas, bet no Tesaloniķiešiem Aristarks un Zekunds, un Gajus no Derbes, un Timotejs, no Āzijas Tiķiks un Trovims. 5Šie papriekš gājuši mūs gaidīja Troadā. 6Bet mēs nocēlāmies pēc tām neraudzētas maizes dienām no Filipiem, un nonācām piecās dienās pie tiem uz Troadu, kur mēs septiņas dienas palikām. 7Bet pirmā nedēļas dienā, kad tie mācekļi bija sanākuši to maizi lauzt, Pāvils ar tiem sarunājās, gribēdams otrā dienā aiziet; un viņš to vārdu mācīja līdz pusnaktij. 8Un tur daudz eļļas lukturi bija tanī augšistabā, kur tie bija sapulcējušies. 9Un viens jauneklis, ar vārdu Eutiks, sēdēja uz loga un tika no dziļa miega pārņemts, tāpēc ka Pāvils tik ilgi runāja, un no miega pārvarēts tas nokrita no trešā stāva un tapa uzcelts nedzīvs. 10Bet Pāvils nokāpis uzmetās uz viņu un to apkampa sacīdams: nedariet troksni, jo tā dvēsele ir iekš viņa. 11Un viņš uzkāpa un to maizi lauzis un baudījis vēl labu laiku līdz gaismai sludināja Dieva vārdu un tā aizgāja. 12Un tie to jaunekli atveda dzīvu un tapa ļoti iepriecināti. 13Bet mēs laivā gājuši papriekš nocēlāmies uz Assonu, gribēdami tur Pāvilu uzņemt; jo tā viņš bija pavēlējis, gribēdams pats kājām iet. 14Un kad viņš Assonā ar mums satikās, tad mēs viņu uzņēmām un nācām uz Mitileni. 15Un no turienes nocēlušies mēs nācām otrā dienā pret Kiju, un dienu vēlāk mēs piestājām Zamus malā, un tad palikām Troģillā un nācām otrā dienā uz Mileti. 16Jo Pāvils bija apņēmies Evezum garām celties, ka viņš laiku nekavētu iekš Āzijas, jo viņš steidzās, ja to paspētu, uz vasaras svētkiem tikt Jeruzālemē. 17Bet viņš sūtīja no Miletes uz Evezu un ataicināja tās draudzes vecajus. 18Un kad tie pie viņa nāca, viņš uz tiem sacīja: jūs zināt no tās pirmās dienas, kur es uz Āziju nācis, kāds es pa visu to laiku pie jums esmu bijis, 19Tam Kungam kalpodams ar visu pazemību un ar daudz asarām un kārdināšanām, kas man notikušas caur Jūdu viltībām; 20Ka es nenieka neesmu paslēpis no visa tā, kas jums par labu, ka jums to nebūtu pasludinājis un mācījis, tā draudzē, kā pa mājām; 21Apliecinādams tik pat Jūdiem kā arī Grieķiem atgriešanos pie Dieva un ticību uz mūsu Kungu Jēzu Kristu. 22Un nu redzi, es garā saistīts eju uz Jeruzālemi, nezinādams, kas man tur notiks. 23Tomēr Svētais Gars ikvienā pilsētā liecību dod sacīdams, ka saites un bēdas mani gaida. 24Bet es neko par to nebēdāju, un mana dzīvība man pašam nav dārga, ka nepabeigtu ar prieku savu amatu, ko es esmu dabūjis no Tā Kunga Jēzus, apliecināt to evaņģēliju no Dieva žēlastības. 25Un nu redzi, es zinu, ka jūs manu vaigu vairs neredzēsiet, jūs visi, pie kuriem es esmu staigājis, Dieva valstību sludinādams. 26Tāpēc es jūsu priekšā apliecināju šinī pašā dienā, ka es skaidrs esmu no visu asinīm. 27Jo es neesmu atrāvies, ka jums nebūtu pasludinājis visu Dieva padomu. 28Tāpēc sargājat sev pašus un visu to ganāmo pulku, pār ko Svētais Gars jūs iecēlis par bīskapiem, Dieva draudzi ganīt, ko viņš ar savām paša asinīm atpircis. 29Jo es to zinu, ka pēc manas aiziešanas plēsīgi vilki pie jums ielauzīsies, kas to ganāmo pulku nesaudzēs. 30Un no jums pašiem vīri celsies, negantas lietas runādami, ka tie tos mācekļus novērstu sev pakaļ. 31Tāpēc esiet modrīgi, pieminēdami, ka es trīs gadus naktīm dienām neesmu mitējies ar asarām ikvienu pamācīt. 32Un nu, brāļi, es jūs nododu Dievam un viņa žēlastības vārdam, kas ir spēcīgs, jūs uztaisīt un jums mantību dot ar visiem svētītiem. 33Sudrabu vai zeltu vai drēbes es no neviena neesmu kārojis. 34Bet jūs paši zināt, ka šās rokas manai vajadzībai un tiem, kas pie manis bija, ir kalpojušas. 35Es jums visas lietas esmu rādījis, ka tā strādājot piederas vājos uzņemt un pieminēt Tā Kunga Jēzus vārdu, jo viņš ir sacījis: svētīgāki ir dot, nekā ņemt. 36Un šo sacījis, viņš ceļos metās un līdz ar visiem tiem Dievu pielūdza. 37Bet tur visi gauži raudāja; un tie metās ap Pāvila kaklu un viņu skūpstīja, 38Visvairāk no sirds sāpēm pārņemti tā vārda dēļ, ko viņš bija sacījis, ka tiem vairs nebūšot viņa vaigu redzēt. Un tie viņu pavadīja uz laivu.