1Un pēc tam Pāvils aizgāja no Atienes un nāca uz Korintu, 2Un atrada kādu Jūdu, ar vārdu Aķilu, pēc dzimtenes no Pontus, kas nesen ar Prisķilu, savu sievu, no Itālijas bija atnācis, (tāpēc ka ķeizars Klaudijs bija pavēlējis, visiem Jūdiem iziet no Romas), un iegāja pie tiem. 3Un ar to vienādā amatā būdams viņš pie tiem palika un strādāja; jo tie savā amatā bija telšu taisītāji. 4Un viņš ik svētdienas mācīja baznīcā un pārliecināja ir Jūdus ir Ģrieķus. 5Un kad Zīlas un Timotejs no Maķedonijas bija atnākuši, tad Pāvils garā tapa piespiests, tiem Jūdiem apliecināt, ka Jēzus esot Tas Kristus. 6Bet kad tie turējās pretī un zaimoja, tad viņš drēbes izkratījis uz tiem sacīja: jūsu asinis uz jūsu galvu! Es esmu skaidrs, no šā laika es iešu pie tiem pagāniem. 7Un no turienes aizgājis tas nāca kāda cilvēka namā, kam bija vārds Justs, un tas Dievu bijās, un viņa nams pie baznīcas bija tuvu klāt. 8Bet Krispus, tas baznīcas virsnieks, ticēja uz To Kungu ar visu savu namu, un daudz no Korintiešiem, viņu dzirdēdami, ticēja un tapa kristīti. 9Un Tas Kungs naktī caur vienu parādīšanu uz Pāvilu sacīja: nebīsties, bet runā un neciet klusu. 10Jo es esmu ar tevi, un neviens necelsies pret tevi, ļaunu tev darīt; jo man ir daudz ļaužu šinī pilsētā. 11Un viņš tur sabija gadu un sešus mēnešus, Dieva vārdu pie viņiem mācīdams. 12Un kad Gallions Akajā bija zemes soģis, tad tie Jūdi vienā prātā cēlās pret Pāvilu, un to veda priekš soģa krēsla, 13Sacīdami: šis tos ļaudis pārrunā Dievam kalpot pret bauslību. 14Bet kad Pāvils muti gribēja atvērt, Gallions uz tiem Jūdiem sacīja: ja tur būtu kāds netaisns darbs jeb blēņu lieta, jūs Jūdi, tad es jūs labprāt klausītu. 15Bet kad nu jautāšana ir par mācību un vārdiem un bauslību, kas jums ir, tad lūkojiet jūs paši, jo es par to negribu būt tiesātājs. 16Un viņš tos dzina nost no soģa krēsla. 17Bet visi Grieķi ņēma Zostenu, to baznīcas virsnieku, un to kūla priekš soģa krēsla, un Gallions par to neko nebēdāja. 18Un Pāvils vēl daudz dienas tur palicis, no tiem brāļiem atvadījās, un cēlās pāri uz Sīriju, un līdz ar viņu Prisķila un Aķila, kas Ķenkrejā savu galvu bija apcirpis: jo to bija solījies. 19Un viņš nonāca uz Evezu un tos tur atstāja, bet pats iegāja baznīcā un sarunājās ar tiem Jūdiem. 20Un kad tie viņu lūdza, ilgāki pie tiem palikt, tad viņš negribēja, 21Bet šķīrās no tiem sacīdams: nākamie svētki man visādā vīzē jāsvētī Jeruzālemē, bet es atkal atgriezīšos pie jums, ja Dievs grib; un viņš aizcēlās no Evezus. 22Un uz Cezareju nācis viņš nogāja un apsveicināja to draudzi un devās uz Antioķiju. 23Un tur kādu laiku palicis, viņš izgāja un pēc kārtas pārstaigāja Galatijas un Vriģijas tiesu un stiprināja visus mācekļus. 24Bet viens Jūdu vīrs, ar vārdu Apollus, dzimis Aleksandriets, vīrs, varens vārdos, nonāca uz Evezu; tas bija spēcīgs rakstos. 25Šis bija mācīts Tā Kunga ceļā, un karstā garā tas runāja un mācīja skaidri visu no Tā Kunga, jebšu viņš Jāņa kristību vien pazina. 26Un tas iesāka droši runāt baznīcā. Un viņu dzirdējuši, Aķila un Prisķila viņu ņēma pie sevis un viņam vēl skaidrāki Tā Kunga ceļu izstāstīja. 27Un kad viņš gribēja noiet uz Akaju, tad tie brāļi tos mācekļus lūdza caur rakstiem, lai viņu uzņem; šis tur nonācis, daudz ir palīdzējis tiem, kas caur žēlastību ticēja. 28Jo viņš tos Jūdus stipri pārliecināja, visu ļaužu priekšā no tiem rakstiem pierādīdams, ka Jēzus ir Tas Kristus.