1Un caur Amvipoli un Apoloniju gājuši tie nāca uz Tesaloniku: tur bija viena Jūdu baznīca. 2Un Pāvils pēc sava ieraduma pie tiem iegāja un trijās svētās dienās ar tiem sarunājās par tiem rakstiem, 3Tos izstāstīdams un viņiem priekšā likdams, ka Kristum bija ciest un augšām celties no miroņiem, un ka šis ir Tas Kristus Jēzus, ko es jums pasludināju. 4Un kādi no tiem tapa pārliecināti un piebiedrojās Pāvilam un Zīlasam, un no tiem dievbijīgiem Grieķiem liels pulks un laba tiesa sievu no augstas kārtas. 5Bet tie neticīgie Jūdi, skaudības pilni, ņēma pie sevis kādus saskrējušus neliešus un sapulcinājās un cēla troksni tai pilsētā; un Jazona namu apstājuši, meklēja tos vest priekš tā ļaužu pulka. 6Bet tos neatraduši, tie Jazonu un citus brāļus vilka pie pilsētas virsniekiem brēkdami: tie, kas visu pasauli ar dumpi pilda, tie arī šurp ir nākuši. 7Tos Jazons ir uzņēmis; un šie visi dara pret ķeizara pavēlēm sacīdami: citu esam ķēniņu, Jēzu. 8Un tie iztrūcināja tos ļaudis un tos pilsētas virsniekus, kas to dzirdēja. 9Bet šie, aizbildināšanu no Jazona un tiem dabūjuši, tos palaida. 10Bet tie brāļi tūdaļ naktī Pāvilu un Zīlasu izvadīja uz Bereju; tie tur nonākuši iegāja Jūdu baznīcā. 11Un šie bija jo godīgi pār tiem Tesalonikas Jūdiem un to vārdu uzņēma ar visu labu prātu, meklēdami ikdienas rakstos, vai šās lietas tā esot? 12Tad nu daudzi no tiem ticēja, ir no Grieķu augstas kārtas sievām un vīriem laba tiesa. 13Un kad tie Tesalonikas Jūdi dabūja zināt, ka arī Berejā Dieva vārds no Pāvila tapa sludināts, tad tie nāca arī uz turieni un tos ļaudis skubināja uz dumpi. 14Bet tie brāļi tūdaļ Pāvilu izsūtīja, ka tas noietu uz jūru, bet Zīlas un Timotejs tur palika. 15Bet tie, kas Pāvilu pavadīja, to veda līdz Atieni, un pavēli priekš Zīlasa un Timoteja dabūjuši, lai šie arīdzan pie viņa nāktu, tie aizgāja. 16Un kamēr Pāvils viņus gaidīja Atienē, viņa gars iekš viņa iedegās, kad viņš redzēja to pilsētu tik elkadievīgu esam. 17Tad nu viņš baznīcā sarunājās ar tiem Jūdiem un tiem dievbijīgiem, un tirgū ikdienas ar tiem, kas piegadījās. 18Un kādi no Epikureju un Stoīku gudriem ar viņu sarunājās; un kādi sacīja: ko šis pļāpa grib runāt? Un citi: šis izliekās kā svešu dievu sludinātājs; tāpēc ka viņš tiem Jēzu un to augšāmcelšanos sludināja. 19Un tie viņu ņēma un veda uz tās augstās tiesas vietu, sacīdami: vai nevaram dabūt zināt, kāda tā jaunā mācība, ko tu sludini? 20Jo tu dažas svešas lietas runā priekš mūsu ausīm, tāpēc mēs gribam zināt, kas tas ir? 21Bet visi Atienieši un tie svešinieki, kas tur piemājoja, ar citu neko to laiku nekavēja, kā vien ko jaunu runāt un dzirdēt. 22Un Pāvils stāvēja tās augstās tiesas plača vidū un sacīja: jūs Atieniešu vīri, pēc visa es jūs redzu jo dievbijīgus. 23Jo staigādams un jūsu svētekļus apraudzīdams, es atradu arī vienu altāri, kam bija virsū rakstīts: nepazīstamam Dievam. Tad nu, ko jūs nepāzīdami godājiet, to es jums pasludināju. 24Tas Dievs, kas ir radījis pasauli un visu, kas tur iekšā, šis, debess un zemes Kungs būdams, nemājo rokām taisītās baznīcās, 25Un viņam arī nenotiek no cilvēku rokām kalpošana, it kā viņam ko vajadzētu; bet viņš pats dod visiem dzīvību un dvašu un visas lietas. 26Un viņš ir darījis, ka no vienām asinīm visas cilvēku tautas dzīvo pa visu zemes virsu, un ir nolicis papriekš nospriestus laikus un robežas, kur tiem būs dzīvot, 27Ka tie To Kungu meklētu, vai tie viņu varētu just un atrast, - jebšu viņš nav tālu no neviena no mums. 28Jo iekš viņa mēs dzīvojam un kustam un esam; it kā arī kādi no jūsu dziesminiekiem sacījuši: mēs arī esam viņa rada. 29Tad nu mums, kas Dieva rada esam, nebūs domāt, dievību esam līdzīgu zeltam vai sudrabam vai akmenim, kādam caur cilvēka gudrību un izdomāšanu iztaisītam tēlam. 30Tad nu Dievs tos nezināšanas laikus panesis, tagad pavēl visiem cilvēkiem visās malās no grēkiem atgriezties; 31Tāpēc ka viņš vienu dienu ir nolicis, kur viņš pasauli tiesās iekš taisnības caur vienu vīru, ko viņš uz to izredzējis, visiem ticību pasniegdams, kad viņš to no miroņiem ir uzmodinājis. 32Bet kad tie dzirdēja miroņu augšāmcelšanos, tad citi to ņēma smieklā, bet citi sacīja: par to mēs tevi vēl kādu citu reiz dzirdēsim. 33(Tukšs) 34Bet kādi vīri tam pieķērās un ticēja. Starp tiem bija Dionizijs, tās augstās tiesas loceklis, un viena sieva, ar vārdu Damare, un vēl citi līdz ar tiem.