1Un viņš nāca uz Derbi un Listru. Un redzi, tur bija viens māceklis, vārdā Timotejs, ticīgas Jūdu sievas dēls, bet no Grieķu tēva. 2Šim laba liecība tika dota no tiem brāļiem Listrā un Ikonijā. 3Pāvils gribēja, ka šis viņam ietu līdz: un viņš to ņēma un apgraizīja to Jūdu dēļ kas tanīs vietās bija: jo visi zināja, ka viņa tēvs bijis Grieķis. 4Un kad tie pārstaigāja tās pilsētas, tad tie viņiem pavēlēja, tos likumus sargāt, ko tie apustuļi un vecaji Jeruzālemē bija nosprieduši. 5Tad nu tās draudzes tapa stiprinātas iekš ticības, un viņu pulks jo dienas vairojās. 6Un tiem caur Vriģiju un Galatiju ejot tapa aizliegts no Tā Svētā Gara, to vārdu iekš Āzijas runāt. 7Mizijā nākuši tie raudzīja uz Bitiniju iet, bet Tas Gars tiem neļāva. 8Un gar Miziju gājuši tie nonāca uz Troādu. 9Un Pāvils naktī redzēja parādīšanu: viens Maķedoniets stāvēja, viņu lūgdams un sacīdams: nāc uz Maķedoniju un palīdzi mums. 10Un kad viņš to parādīšanu bija redzējis, tad mēs meklējām tūdaļ iziet uz Maķedoniju, nomanīdami, ka Tas Kungs mūs bija aicinājis, tiem evaņģēliju sludināt. 11Tad mēs nocēlušies no Troādas gājām tiešām uz Zamotraķiju un otrā dienā uz Neapoli; 12Un no turienes uz Filipiem, kas ir tā lielākā pilsēta kādā Maķedonijas tiesā, kur ienācēji bija apmetušies. Un tanī pilsētā mēs palikām kādas dienas. 13Un tai svētā dienā mēs izgājām no pilsētas ārā gar upes malu, kur tie bija ieraduši Dievu lūgt. Un apsēdušies mēs runājām uz tām sanākušām sievām. 14Un viena sieva, ar vārdu Lidija, purpura pārdevēja no Tiatiras pilsētas, dievbijīga sieva, klausījās. Tai Tas Kungs sirdi atdarīja, ņemt vērā, ko Pāvils runāja. 15Un kad tā ar savu namu bija kristīta, tad tā lūdza sacīdama: ja jums šķiet, ka esmu ticīga uz To Kungu, tad nāciet manā namā un paliekat tur. Un tā mūs piespieda. 16Bet notikās, mums ejot Dievu lūgt, viena meita mūs sastapa; tai bija zīlētāja gars, un ar zīlēšanu tā saviem kungiem daudz peļnas pienesa. 17Šī Pāvilam un mums gāja pakaļ un brēca sacīdama: Šie cilvēki ir Dieva, tā visu augstākā, kalpi, kas jums pestīšanas ceļu sludina. 18Un to viņa darīja daudz dienas. Bet Pāvilam tas bija pretī un atgriezdamies tas uz to garu sacīja: Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu iziet no tās. Un viņš no tās izgāja tanī pašā stundā. 19Bet viņas kungi redzēdami, ka viņu peļņas cerība bija zudusi, ņēma Pāvilu un Zīlasu un tos vilka uz tirgu pie tiem virsniekiem; 20Un tos pieveduši pie tiem valdītājiem, viņi sacīja: šie cilvēki mūsu pilsētu sajauc, Jūdi būdami, 21Un sludina ierašas, ko mums, kas esam Romieši, neklājās nedz pieņemt, nedz darīt. 22Un tas ļaužu pulks cēlās pret tiem, un tie virsnieki tiem noplēsa drēbes un pavēlēja, tos ar rīkstēm šaust. 23Un daudz sitienus tiem devuši, viņi tos iemeta cietumā, un cietuma sargam pavēlēja, tos cieti sargāt. 24Šis tādu pavēli dabūjis, tos iemeta tai dziļākā cietumā un viņu kājas apcietināja siekstā. 25Un ap nakts vidu Pāvils un Zīlas Dievu lūdza un slavas dziesmas dziedāja, un tie, kas bija cietumā, uz viņiem klausījās. 26Tad piepeši liela zemes trīcēšana notika, tā ka cietuma pamati kustēja, un tūdaļ visas durvis atvērās, un visiem saites tapa vaļā. 27Un tas cietuma sargs uzmodies un cietuma durvis redzējis atvērtas, izvilka zobenu un gribēja sevi pašu nonāvēt, domādams, tos cietumniekus esam izbēgušus. 28Bet Pāvils ar stipru balsi brēca sacīdams: nedari sev ļauna, jo mēs visi esam šeitan. 29Un viņš sveci prasījis, ieskrēja un drebēdams metās zemē priekš Pāvila un Zīlasa, 30Un tos izveda ārā un sacīja: kungi, ko man būs darīt, lai es mūžīgi dzīvoju? 31Un tie sacīja: tici uz To Kungu Jēzu Kristu, tad tu un viss tavs nams mūžīgi dzīvos. 32Un tie runāja Tā Kunga vārdu uz viņu un uz visiem, kas bija tanī namā. 33Un viņš tos uzņēma tanī pašā nakts stundā un tiem brūces nomazgāja; un tūdaļ viņš tapa kristīts, pats un visi viņa piederīgie. 34Un viņš tos veda savā namā, tos sēdināja pie galda un priecājās, ka viņš ar visu savu namu bija nācis pie ticības uz Dievu. 35Kad nu gaisma bija aususi, tad tie virsnieki sūtīja sulaiņus, un lika sacīt: palaid šos cilvēkus. 36Un tas cietuma sargs Pāvilam pasludināja šos vārdus: tie virsnieki sūtījuši, lai jūs atlaiž. Tad nu izejiet un staigājiet ar mieru. 37Bet Pāvils uz tiem sacīja: tie mūs, Romiešu cilvēkus, netiesātus visiem redzot ir šautuši un cietumā iemetuši, un tagad tie mūs slepeni izmet? Tā ne; bet lai viņi paši nāk un mūs izved. 38Un tie sulaiņi atsacīja šos vārdus tiem virsniekiem: un tie bijās, dzirdēdami, tos esam Romiešus. 39Un nākuši viņi tos pārrunāja un tos izveda un lūdza, iziet no tās pilsētas. 40Un tie no cietuma izgājuši, nogāja pie tās Lidijas; un tos brāļus redzējuši, tie tos pamācīja un aizgāja.