1Un pie tās draudzes, kas bija Antioķijā, bija pravieši un mācītāji: Barnaba un Sīmeans, kas dēvēts Niģers, un Lucijus no Ķirenes un Mannaēns, kas ar Erodu, to lielkungu, bija uzaudzināts, un Zauls. 2Un kad tie Tam Kungam kalpoja un gavēja, tad Svētais Gars sacīja: nošķiriet man Barnabu un Zaulu uz to darbu, pie ka es tos esmu aicinājis. 3Tad tie gavēja un Dievu lūdza un tiem rokas uzlikuši tos atlaida. 4Tad nu šie no Svētā Gara izsūtītie nogāja uz Zeleuķiju, un no tejienes pārcēlās uz Kipru. 5Un nākuši Zalaminā tie pasludināja Dieva vārdu Jūdu baznīcās, un tiem arī Jānis bija klāt par palīgu. 6Un to salu pārstaigājuši līdz Pāvu, tie atrada kādu burvi, viltīgu pravieti, Jūdu cilvēku, kam vārds bija Barjezus. 7Tas bija pie tā zemes soģa Zergijus Pāvila, kas bija gudrs vīrs. Šis, Barnabu un Zaulu ataicinājis, ļoti vēlējās Dieva vārdu dzirdēt. 8Bet tiem Elimas, tas burvis, (jo tā viņa vārds top tulkots), stāvēja pretī, meklēdams zemes soģi novērst no ticības. 9Bet Zauls, (arī Pāvils saukts), Svēta Gara pilns viņu uzskatīja 10Un sacīja: ak tu velna bērns, visas viltības un visas blēdības pilns, tu visas taisnības ienaidnieks, vai tu nestāsies pārvērst Tā Kunga taisnos ceļus? 11Un nu redzi, Tā Kunga roka ir pret tevi, un tu būsi akls un uz kādu laiku sauli neredzēsi. Un tūdaļ krēsla un tumsa krita uz viņu, un viņš gāja apkārt, meklēdams vadoņus. 12Tad tas zemes soģis redzēdams, kas bija noticis, ticēja, izbrīnīdamies par Tā Kunga mācību. 13Un Pāvils līdz ar tiem biedriem, no Pāvus cēlušies, nāca uz Pergu Pamvilijā; bet Jānis no tiem šķīrās un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. 14Un tie pārstaigādami, no Pergas nāca uz Antioķiju Pizidijā un vienā svētdienā iegājuši baznīcā apsēdās. 15Un pēc bauslības un praviešu lasīšanas tie baznīcas virsnieki sūtīja pie tiem sacīdami: vīri, brāļi, ja jums kādi pamācīšanas vārdi uz tiem ļaudīm, tad runājiet. 16Un Pāvils cēlies un ar roku metis sacīja: jūs Izraēla vīri un jūs dievbijīgie, klausāties: 17Šīs Izraēla tautas Dievs mūsu tēvus ir izredzējis un to tautu augsti cēlis, kad tie piemita Ēģiptes zemē, un no turienes ar paceltu roku viņš tos ir izvedis; 18Un tuksnesī viņš tos uzturējis pie četrdesmit gadiem, 19Un izdeldējis septiņas tautas Kanaāna zemē un tiem izdalījis viņu zemi par mantību. 20Un pēc tam pie četrsimt un piecdesmit gadiem viņš tiem deva soģus līdz pravietim Samuēlim. 21Un tad tie lūdzās ķēniņu; un Dievs tiem deva Zaulu, Ķisa dēlu, vīru no Benjamina cilts, četrdesmit gadus. 22Un to atmetis, viņš tiem iecēla Dāvidu par ķēniņu; tam viņš arī deva liecību sacīdams: es esmu atradis Dāvidu, Izajus dēlu, vīru pēc manas sirds, kas darīs visu manu prātu. 23No šā dzimuma Dievs Izraēlim pēc tās apsolīšanas ir iecēlis To Pestītāju Jēzu. 24Priekš viņa atnākšanas Jānis visiem Izraēla ļaudīm bija pasludinājis to kristību uz atgriešanos no grēkiem. 25Un Jānis savu ceļu pabeidzis sacīja: ko jūs domājat, kas es esmu? Es tas neesmu; bet redzi, viens nāk pēc manis, kam es neesmu cienīgs kurpju siksnas atraisīt. 26Vīri, brāļi, jūs bērni no Ābraāma dzimuma, un cik jūsu starpā ir dievbijīgi, jums šis pestīšanas vārds ir sūtīts. 27Jo tie, kas Jeruzālemē dzīvo, un viņu virsnieki šo neatzīdami nedz tos praviešu vārdus, kas ik svētdienas top lasīti, tos ir piepildījuši, viņu tiesādami. 28Un nekādu nāves vainu neatrazdami, tie Pilatu ir lūguši, viņu nokaut. 29Un kad tie visu bija padarījuši, kas rakstīts par viņu, tad viņu ir noņēmuši no koka un ielikuši kapā. 30Bet Dievs viņu ir uzmodinājis no miroņiem. 31Un daudz dienas viņš ir parādījies tiem, kas līdz ar viņu bija nākuši uz Jeruzālemi un kas tagad ir viņa liecinieki pie tiem ļaudīm. 32Un mēs arīdzan jums pasludinājām to evaņģēliju par to apsolīšanu, kas tiem tēviem notikusi, ka Dievs mums, viņu bērniem, to ir piepildījis, Jēzu uzmodinādams, 33Kā arī otrā Dāvida dziesmā ir rakstīts: tu esi mans Dēls, šodien es tevi esmu dzemdinājis. 34Bet ka viņš to no miroņiem ir uzmodinājis, ka tam vairs nebija satrūdēt, viņš tā ir sacījis: Es jums došu to Dāvidam solīto pastāvīgo žēlastību. 35Tāpēc viņš arī citā vietā saka: tu savam Svētam nedosi redzēt satrūdēšanu. 36Jo Dāvids, savā laikā Dieva prātam kalpojis, ir aizmidzis un pie saviem tēviem noguldīts un satrūdēšanu redzējis. 37Bet tas, ko Dievs ir uzmodinājis, tas satrūdēšanu nav redzējis. 38Tad nu lai jums ir zināms, vīri, brāļi, ka caur viņu jums grēku piedošana top pasludināta; 39Un no visa tā, no kā jūs caur Mozus bauslību nevarējāt taisnoti tapt, ikviens, kas tic, caur šo top taisnots. 40Tāpēc pielūkojiet, ka pār jums nenāk, kas ir sacīts iekš tiem praviešiem: 41Raugāt, jūs pulgotāji, un brīnāties un iznīkstiet: jo es kādu darbu padaru jūsu dienās, tādu darbu, ko jūs neticēsiet, ja kāds jums to stāsta. 42Un kad tie Jūdi bija izgājuši no baznīcas, tad tie pagāni lūdza, nākošā svētdienā viņiem šos vārdus runāt. 43Un kad tā draudze tapa atlaista, tad daudz Jūdi un dievbijīgi Jūdu ticības biedri Pāvilam un Barnabam gāja pakaļ; šie tos pamācīja un paskubināja palikt Dieva žēlastībā. 44Un nākošā svētdienā tik ne visa tā pilsēta sapulcējās, Dieva vārdu dzirdēt. 45Bet tie Jūdi, to ļaužu pulku redzēdami, tapa naida pilni un runāja tam pretī, ko Pāvils sacīja, pretī runādami un zaimodami. 46Bet Pāvils un Barnaba ar drošību sacīja: tas Dieva vārds papriekš uz jums bija jārunā, bet kad jūs to atmetat un sev pašus necienīgus turat mantot mūžīgu dzīvošanu, redzi, tad mēs griežamies pie tiem pagāniem. 47Jo tā Tas Kungs mums ir pavēlējis: Es tevi esmu iecēlis pagāniem par gaišumu, ka tu būtu tā pestīšana līdz pasaules galam. 48Kad nu tie pagāni to dzirdēja, tad tie priecājās un slavēja Tā Kunga vārdu, un ticēja, cik uz mūžīgu dzīvošanu bija izredzēti. 49Un Tā Kunga vārds izpaudās pa visu to tiesu. 50Bet tie Jūdi skubināja dievbijīgas sievas no augstas kārtas un tās pilsētas virsniekus un cēla vajāšanu pret Pāvilu un Barnabu un tos izdzina no savām robežām. 51Bet tie tos pīšļus nokratīja no savām kājām pret tiem un nāca uz Ikoniju. 52Un tie mācekļi tapa piepildīti ar prieku un ar Svētu Garu.