1Un viens vīrs bija Cezarejā, Karniels vārdā, viens kapteinis, no tā saucamā Itālijas karoga, 2Dieva cienītājs un dievbijīgs ar visu savu namu, kas tos ļaudis daudz apdāvināja un allažiņ Dievu lūdza. 3Šis ap devīto dienas stundu parādīšanā skaidri redzēja Dieva eņģeli ienākam pie viņa un uz viņu sakām: Karniel! 4Un to redzēdams viņš pārbijās un sacīja: kas ir, Kungs? Bet tas uz viņu sacīja: tavas lūgšanas ir uzkāpušas un pieminētas Dieva priekšā. 5Un tagad nosūti vīrus uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri. 6Šis piemājo pie kāda ādmiņa Sīmaņa, kam nams ir jūrmalā; šis tev sacīs, ko tev būs darīt. 7Un kad tas eņģelis, kas ar Karnieli runāja, bija aizgājis, tad šis aicināja divus no saviem nama kalpiem un vienu dievbijīgu karavīru no tiem, kas pastāvīgi pie viņa bija. 8Un visas lietas stāstījis viņš tos sūtīja uz Joppi. 9Un otrā dienā, kad tie uz ceļa bija un tai pilsētai tuvu klāt nāca, Pēteris uzkāpa uz jumtu, Dievu lūgt, ap sesto stundu. 10Un viņš izsalcis būdams gribēja ko baudīt, un kamēr tie ēdienu sataisīja, viņš garā tapa aizgrābts. 11Un viņš redz debesi atvērtu un kādu trauku nonākam, it kā lielu palagu pie četriem stūriem nolaistu zemē. 12Tanī bija visādi četrkājīgi lopi un zvēri un tārpi no zemes virsas un putni, kas apakš debess. 13Un balss notika uz to: celies, Pēteri, kauj un ēd. 14Bet Pēteris sacīja: ne mūžam, Kungs! Jo es nekad neesmu ko ēdis, kas ir aizliegts, vai nešķīsts. 15Un atkal otru reiz balss uz viņu notika: ko Dievs ir šķīstījis, to tev nebūs turēt par aizliegtu. 16Un tas notika trīs reizes un tas trauks atkal tapa uzcelts debesīs. 17Un kad Pēteris savā prātā nezināja, ko šī parādīšana apzīmējot, ko viņš bija redzējis, redzi, tad tie no Karnieļa sūtītie vīri, Sīmaņa namu izvaicājuši, stāvēja pie vārtiem. 18Un tie sauca un vaicāja, vai Sīmanis, ar pavārdu Pēteris, tur mājojot? 19Un kad Pēteris to parādīšanu pārdomāja, tad Tas Gars uz to sacīja: redzi, trīs vīri tevi meklē; 20Bet celies, nokāp un ej tiem līdz nešaubīdamies, jo es tos esmu sūtījis. 21Un Pēteris nokāpa pie tiem vīriem, kas no Karnieļa pie tā bija sūtīti, un sacīja: redzi, es esmu tas, ko jūs meklējiet, kādas lietas dēļ jūs še esat? 22Un tie sacīja: Karniels, viens kapteinis, taisns un dievbijīgs vīrs, kam pie visas Jūdu cilts laba slava, tas no viena svēta eņģeļa ir pamācīts, tevi uz savu namu aicināt un vārdus dzirdēt no tevis. 23Tad nu viņš tos aicināja iekšā un uzņēma savā namā. Un otrā dienā viņš cēlās un gāja tiem līdz, un kādi brāļi, kas bija no Joppes, viņu pavadīja. 24Un otrā dienā tie nonāca Cezarejā, un Karniels, savus radiniekus un labākos draugus saaicinājis, viņus gaidīja. 25Un notikās, Pēterim ieejot, ka Karniels tam gāja pretī un paklanījās, mezdamies pie viņa kājām. 26Bet Pēteris to pacēla un sacīja: celies, arī es esmu cilvēks. 27Un ar to sarunādamies viņš gāja iekšā un atrada daudz kopā sanākušus, 28Un uz tiem sacīja: jūs zināt, ka Jūdu vīram nepieklājās piebiedroties jeb nākt pie svešas tautas cilvēka; bet man Dievs ir rādījis, ka nevienu cilvēku nebūs saukt par negantu jeb nešķīstu. 29Tāpēc es ataicināts arī esmu nācis bez pretī runāšanas; tad nu vaicāju: kādēļ jūs mani esat aicinājuši? 30Un Karniels sacīja: priekš četrām dienām līdz šai stundai es biju gavējis, un devītā stundā man savā namā Dievu lūdzot, redzi, viens vīrs ar spožām drēbēm stāvēja manā priekšā 31Un sacīja: Karniel, tavas lūgšanas ir paklausītas un tavas nabagu dāvanas ir pieminētas Dieva priekšā. 32Tāpēc sūti uz Joppi un ataicini Sīmani, ar pavārdu Pēteri; šis mājo Sīmaņa, tā ādmiņa, namā pie jūras; šis nāks un ar tevi runās. 33Tāpēc es tūdaļ pie tevis esmu sūtījis, un tu esi labi darījis, ka esi nācis. Tad nu tagad mēs visi stāvam Dieva priekšā, visu to dzirdēt, kas tev no Dieva pavēlēts. 34Bet Pēteris savu muti atdarījis sacīja: nu es tiešām atzīstu, ka Dievs cilvēka vaigu neuzlūko; 35Bet no visām tautām, kas viņu bīstas un taisnību dara, tas viņam pieņēmīgs. 36Tas ir tas vārds, ko viņš Izraēla bērniem ir sūtījis, pasludinādams prieku un mieru caur Jēzu Kristu: šis ir Kungs pār visiem. 37Jūs zināt, kas noticis pa visu Jūdu zemi, iesākot no Galilejas, pēc tās kristības, ko Jānis pasludinājis; 38Kā Dievs ar Svētu Garu un spēku ir svaidījis to Jēzu no Nacaretes, kas ir apkārt gājis, labu darīdams un dziedinādams visus no velna uzvarētos; jo Dievs bija ar viņu. 39Un mēs esam liecinieki par visu, ko viņš darījis Jūdu zemē un arī Jeruzālemē; šo tie nokāvuši piekārdami pie koka. 40Šo Dievs ir uzmodinājis trešā dienā un viņam licis parādīties 41Ne visiem ļaudīm, bet tiem papriekš no Dieva ieceltiem lieciniekiem, mums, kas ar viņu esam ēduši un dzēruši pēc viņa augšām celšanās no miroņiem. 42Un viņš mums ir pavēlējis, tiem ļaudīm pasludināt un apliecināt, viņu esam to no Dieva iestādīto soģi pār dzīviem un mirušiem. 43Šim visi pravieši dod liecību, ka caur viņa vārdu ikviens, kas tic uz viņu, dabū grēku piedošanu. 44Un Pēterim šos vārdus vēl runājot, Svētais Gars krita uz visiem, kas to vārdu dzirdēja. 45Un tie ticīgie no tās apgraizīšanas, cik Pēterim bija līdz nākuši, iztrūkās, ka arī uz pagāniem Svētā Gara dāvana bija izlieta; 46Jo tie tos dzirdēja valodām runājam un Dievu teicam. Tad Pēteris atbildēja: 47Vai arī kas laban ūdeni var liegt, ka šie netaptu kristīti, kas To Svēto Garu ir dabūjuši itin kā mēs? 48Un viņš pavēlēja, tos kristīt iekš Tā Kunga vārda. Tad tie viņu lūdza, lai viņš kādas dienas pie tiem paliktu.