1Un Dāvids sacīja: vai vēl ir kāds, kas atlicies no Zaula nama, ka es tam žēlastību parādu Jonatāna dēļ? 2Un Zaula namam bija kalps, Cībus vārdā, un tas tapa aicināts Dāvida priekšā. Un ķēniņš uz to sacīja: vai tu esi Cībus? Un viņš sacīja: esmu, tavs kalps. 3Un ķēniņš sacīja: vai vēl kāds nav no Zaula nama, ka es Dieva žēlastību tam parādu? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: Vēl ir viens Jonatāna dēls, tizls uz abām kājām. 4Un ķēniņš uz to sacīja: kur tas ir? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: redzi, viņš ir Maķira, Amiēļa dēla, namā, Lodabarā. 5Tad ķēniņš Dāvids nosūtīja un to ņēma no Maķira, Amiēļa dēla, nama, no Lodabaras. 6Kad nu Mevibozets, Jonatāna dēls, Zaula dēla dēls, pie Dāvida nāca tad viņš metās uz savu vaigu un klanījās. Un Dāvids sacīja: Mevibozet! Un viņš sacīja: redzi, še tavs kalps. 7Un Dāvids uz to sacīja: nebīsties, es tiešām tev parādīšu žēlastību tava tēva Jonatāna dēļ, un tev atdošu visus tava tēva Zaula tīrumus, un tev būs vienmēr maizi ēst pie mana galda. 8Un tas paklanījās un sacīja: kas tavs kalps tāds ir, ka tu uzlūko nomirušu suni, kāds es esmu? 9Tad ķēniņš aicināja Cību, Zaula kalpu, un uz to sacīja: visu, kas Zaulam un viņa namam piederēja, to es esmu devis tava kunga dēlam. 10Tāpēc strādā tu viņam to zemi, tu ar saviem dēliem un ar saviem kalpiem, un savāc, ka tava kunga dēlam ir maizes ko ēst, un Mevibozets, tava kunga dēls, lai vienmēr ēd maizi pie mana galda. Bet Cībum bija piecpadsmit dēli un divdesmit kalpi. 11Un Cībus sacīja uz ķēniņu: visu, ko mans kungs, tas ķēniņš, savam kalpam pavēl, to tavs kalps darīs. Un Mevibozets lai ēd pie mana galda tāpat, kā viens no ķēniņa bērniem. 12Un Mevibozetam bija mazs dēls, vārdā Mikus, un visi, kas Cībus namā dzīvoja, tie Mevibozetam bija par kalpiem. 13Un Mevibozets dzīvoja Jeruzālemē, tāpēc ka viņš vienmēr ēda pie ķēniņa galda. Un viņš bija tizls uz abām kājām.