1Pēc tam Dāvids atkal sapulcināja visus jaunos vīrus iekš Izraēla, trīsdesmit tūkstošus. 2Un Dāvids cēlās un nogāja ar visiem ļaudīm, kas pie viņa bija, uz Baālu Jūdā (Kiriatjearimu), ka no turienes atvestu Dieva šķirstu, pie kā top piesaukts tas vārds, Tā Kunga Cebaot vārds, kas sēž pār ķerubiem. 3Un tie veda Dieva šķirstu ar jauniem ratiem un ņēma to no Abinadaba nama, kas tai pakalnā; un Uza un Aķijus, Abinadaba dēli, vadīja tos jaunos ratus. 4Kad tie nu Dieva šķirstu ņēma no Abinadaba nama, kas tai pakalnā, tad Aķijus gāja šķirsta priekšā. 5Un Dāvids un viss Izraēla nams līksmojās Tā Kunga priekšā ar visādiem priežu koka mūzikas rīkiem, ar koklēm un ar stabulēm un ar bungām un ar zvārguļiem un ar pulkstenīšiem. 6Kad tie nu nāca pie Nakona klona, tad Uza izstiepa roku pie Dieva šķirsta un to turēja, jo vēršiem kājas slīdēja. 7Tad Tā Kunga dusmas iedegās pret Uzu, un Dievs viņu tur kāva tās drošības dēļ un viņš tur nomira pie Dieva šķirsta. 8Un Dāvidam gāja pie sirds, ka Tas Kungs tādu robu cirtis, Uzu sizdams, un to vietu nosauca PerecUza (Uzas robs) līdz šai dienai. 9Un Dāvids bijās To Kungu tai dienā un sacīja: kā lai pārnāk Tā Kunga šķirsts pie manis? 10Un Dāvids Tā Kunga šķirstu negribēja vest pie sevis uz Dāvida pilsētu, bet Dāvids to lika vest ObedEdoma, tā Gatieša, namā. 11Un Tā Kunga šķirsts palika ObedEdoma, tā Gatieša, namā trīs mēnešus, un Tas Kungs svētīja ObedEdomu un visu viņa namu. 12Tad ķēniņam Dāvidam teica un sacīja: Tas Kungs ObedEdoma namu ir svētījis ar visu, kas tam pieder, Dieva šķirsta labad. Tad Dāvids gāja un pārveda Dieva šķirstu no ObedEdoma nama uz Dāvida pilsētu ar prieku. 13Un kad Tā Kunga šķirsta nesēji sešus soļus bija pagājuši, tad viņš upurēja vērsi un barotu teļu. 14Un Dāvids dejoja ar visu spēku Tā Kunga priekšā, un Dāvids bija apjozies ar nātnu efodu. 15Tā Dāvids un viss Izraēla nams pārveda Tā Kunga šķirstu ar gavilēšanu un bazūņu skaņu. 16Kad nu Tā Kunga šķirsts nāca Dāvida pilsētā, tad Mikale, Zaula meita, skatījās pa logu un redzēja ķēniņu Dāvidu Tā Kunga priekšā dejojam un lecam un to nicināja savā sirdī. 17Un tie ieveda Tā Kunga šķirstu un to nolika savā vietā tās telts vidū, ko Dāvids priekš tā bija uzcēlis. Un Dāvids upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus Tā Kunga priekšā. 18Kad nu Dāvids bija pabeidzis upurēt dedzināmos upurus un pateicības upurus, tad viņš tos ļaudis svētīja Tā Kunga Cebaot vārdā. 19Un visiem ļaudīm, visai Izraēla draudzei, ir vīriem ir sievām, viņš izdalīja ikkatram pa karašai un pa gaļas gabalam un pa vīnogu rausim. Un visi ļaudis nogāja ikviens savā namā. 20Kad nu Dāvids atpakaļ griezās, sveicināt savu namu, tad Mikale, Zaula meita, Dāvidam izgāja pretī un sacīja: cik ļoti Izraēla ķēniņš šodien pagodinājies, kas šodien priekš savu kalpu kalponēm ir atsedzies, it kā atsedzās neliešu ļaudis! 21Bet Dāvids sacīja uz Mikali: Tā Kunga priekšā es esmu līksmojies, kas mani izredzējis tava tēva vietā un visa viņa nama vietā, mani ieceldams par valdītāju Tā Kunga ļaudīm, Izraēlim. 22Un es vēl vairāk pazemošos nekā tā, un būšu zems savās acīs, un ar tām kalponēm, par ko tu runājusi, ar tām es gribu tikt godā. 23Un Mikale, Zaula meita, palika bez bērna līdz savai miršanas dienai.