1Tad visas Izraēla ciltis nāca pie Dāvida uz Ebroni un runāja sacīdami: redzi, mēs esam no taviem kauliem un no tavām miesām. 2Arī senāk, kad Zauls mums bija par ķēniņu, tad tu Izraēli izvadīji un ievadīji. Un Tas Kungs uz tevi ir sacījis: tev būs manus Izraēla ļaudis ganīt, un tev būs būt Izraēlim par valdītāju. 3Tā visi Izraēla vecaji nāca pie ķēniņa uz Ebroni, un ķēniņš Dāvids derēja derību ar tiem Ebronē priekš Tā Kunga vaiga, un tie svaidīja Dāvidu Izraēlim par ķēniņu. 4Trīsdesmit gadus Dāvids bija vecs, kad tas palika par ķēniņu, un viņš valdīja četrdesmit gadus. 5Ebronē viņš valdīja pār Jūdu septiņus gadus un sešus mēnešus, un Jeruzālemē viņš valdīja trīsdesmit un trīs gadus pār visu Izraēli un Jūdu. 6Un ķēniņš gāja ar saviem vīriem uz Jeruzālemi pret Jebuziešiem, kas tai zemē dzīvoja, bet tie teica uz Dāvidu un sacīja: tu šurp nenāksi, bet aklie un tizlie tevi atsitīs, ar to teikdami, ka Dāvids tur iekšā netikšot. 7Bet Dāvids uzņēma Ciānas pili, - šī ir Dāvida pilsēta. 8Jo Dāvids sacīja tai dienā: kas Jebuziešus kauj, lai grūž bezdibenā aklos un tizlos, ko Dāvida dvēsele ienīst. Tāpēc top sacīts: akls un tizls namā nenāk. 9Tā Dāvids dzīvoja tai pilī un to nosauca par Dāvida pilsētu, un Dāvids to uztaisīja visapkārt no Milus sākot un uz iekšpusi. 10Un Dāvids auga augumā vienmēr, un Tas Kungs, tas Dievs Cebaot, bija ar viņu. 11Un Irams, Tirus ķēniņš, sūtīja vēstnešus pie Dāvida un ciedru kokus un remešus(namdarus) un akmeņu cirtējus, un tie uztaisīja Dāvidam namu. 12Un Dāvids manīja, ka Tas Kungs viņu Izraēlim bija apstiprinājis par ķēniņu, un ka tas viņa valstību bija paaugstinājis savu Izraēla ļaužu labad. 13Un Dāvids ņēma vēl vairāk lieku sievu un sievu no Jeruzālemes, kad viņš no Ebrones bija atnācis, un Dāvidam piedzima vēl vairāk dēlu un meitu. 14Un šie ir to vārdi, kas viņam Jeruzālemē dzimuši: Zamuūs un Zobabs, Nātans un Salamans. 15Un Jebears un Elizuūs un Nevegs un Japius 16Un Elizamus un Eliads un Elivalets. 17Kad nu Vīlisti dzirdēja, ka Dāvids bija svaidīts Izraēlim par ķēniņu, tad visi Vīlisti cēlās, Dāvidu meklēt. Un Dāvids to dzirdēdams nogāja uz to stipro pili. 18Un Vīlisti nāca un apmetās Revaīm ielejā. 19Tad Dāvids vaicāja To Kungu un sacīja: vai man būs celties pret Vīlistiem? Vai tu tos dosi manā rokā? Un Tas Kungs sacīja uz Dāvidu: celies, jo es Vīlistus tiešām došu tavā rokā. 20Tad Dāvids nāca uz BaālPracim, un Dāvids tos tur kāva un sacīja: Tas Kungs manus ienaidniekus ir saplosījis manā priekšā, it kā ūdens izplosa. Tādēļ šo vietu nosauca BaālPracim (plosījums). 21Un tie tur pameta savus elkadievus, un Dāvids ar saviem vīriem tos paņēma. 22Un Vīlisti atkal cēlās un apmetās Revaīm ielejā. 23Un Dāvids vaicāja To Kungu, un tas sacīja: necelies viņiem pretī, bet met līkumu viņiem mugurā un uzbrūc tiem pret tiem raudu kokiem. 24Un kad tu dzirdēsi soļu troksni raudu koku galos, tad traucies, jo Tas Kungs tad ir izgājis tavā priekšā, kaut Vīlistu lēģeri. 25Un Dāvids darīja, kā Tas Kungs tam bija pavēlējis, un kāva Vīlistus no Ģibejas līdz Gazerai.