1Un Tā Kunga dusmas atkal iedegās pret Izraēli, un viņš Dāvidu skubināja pret tiem sacīdams: ej, skaiti Izraēli un Jūdu. 2Un ķēniņš sacīja uz Joabu, karapulku virsnieku, kas pie viņa bija: ej jel apkārt pa visām Izraēla ciltīm, no Dana līdz Berzebai, un skaitāt tos ļaudis, lai es zinu to ļaužu skaitu. Tad Joabs sacīja uz ķēniņu: 3Lai Tas Kungs, tavs Dievs, pie šiem ļaudīm simtkārt vairāk pieliek, nekā viņu ir, ka mana kunga, tā ķēniņa, acis to redz; kāpēc tad manam kungam, tam ķēniņam, šīs lietas gribās? 4Bet ķēniņa vārds palika spēkā pret Joabu un tiem karavirsniekiem. Tā Joabs ar tiem karavirsniekiem izgāja no ķēniņa, Izraēla ļaudis skaitīt. 5Un tie gāja pār Jardāni un apmetās pie Aroēra, pa labo roku tai pilsētai, kas Gada ielejas vidū, un pie Jaēzeres. 6Pēc tie nāca uz Ģileādu un uz to ielejas zemi Kadzi, tie nāca arī uz DanJaānu un apkārt uz Sidonu. 7Un tie nāca uz to stipro Tirus pilsētu un uz visām Eviešu un Kanaāniešu pilsētām, un tie iznāca ārā Jūdam pret dienasvidu uz Berzebu. 8Tā tie gāja apkārt pa visu zemi un pārnāca pēc deviņiem mēnešiem un divdesmit dienām uz Jeruzālemi. 9Un Joabs deva ķēniņam to uzrakstīto ļaužu skaitu, un iekš Izraēla bija astoņsimt tūkstoš karavīru, kas bija zobena vilcēji, un Jūda vīru bija piecsimt tūkstoši. 10Tad Dāvidam sirds trīcēja, kad tos ļaudis bija skaitījis. Un Dāvids sacīja uz To Kungu: es esmu ļoti grēkojis ar to, ko esmu darījis, un nu Kungs, atņem lūdzams sava kalpa noziegumu, jo es esmu ļoti aplam darījis. 11Kad nu Dāvids rītā cēlās, tad Tā Kunga vārds notika uz pravieti Gadu, Dāvida redzētāju, tā: 12Ej un runā uz Dāvidu: tā saka Tas Kungs: trīs lietas es tev lieku priekšā, izvēlies vienu no tām, ko lai es tev daru. 13Un Gads nāca pie Dāvida un teica viņam un uz to sacīja: vai tu gribi septiņus gadus bada laiku savā zemē, jeb vai tu gribi trīs mēnešus bēgt no saviem ienaidniekiem, kas tevi vajās, jeb vai tu gribi, ka trīs dienas tavā zemē nāk mēris? Ņem nu vērā un redzi, ko lai es tam atsaku, kas mani sūtījis. 14Tad Dāvids sacīja uz Gadu: man ir ļoti bail. Es kritīšu labāk Tā Kunga rokā, jo viņa žēlastība ir liela, bet cilvēku rokā es negribu krist. 15Tad Tas Kungs lika mērim nākt iekš Izraēla, no rīta līdz tam nospriestam laikam, un ļaužu nomira no Dana līdz Berzebai septiņdesmit tūkstoši. 16Un kad tas eņģelis savu roku pār Jeruzālemi izstiepa, lai to nomaitātu, tad Tam Kungam tā ļaunuma bija žēl, un viņš sacīja uz to eņģeli, kas tos ļaudis nonāvēja: ir gan, atrauj savu roku. Un Tā Kunga eņģelis stāvēja pie Aravnus, tā Jebuzieša, klona. 17Un Dāvids sacīja uz To Kungu, to eņģeli redzēdams, kas tos ļaudis sita: redzi, es esmu grēkojis un noziedzies, bet ko šīs avis darījušas? Lai tava roka ir pret mani un pret mana tēva namu. 18Tad Gads nāca tai dienā pie Dāvida un uz to sacīja: ej uz augšu un uztaisi Tam Kungam altāri uz Aravnus, tā Jebuzieša, klona. 19Tad Dāvids gāja pēc Gada vārda, kā Tas Kungs bija pavēlējis. 20Un Aravnus skatījās un redzēja pie sevis nākam ķēniņu un viņa kalpus, un Aravnus izgāja un nometās ķēniņa priekšā uz savu vaigu pie zemes. 21Un Aravnus sacīja: kāpēc mans kungs, tas ķēniņš, nāk pie sava kalpa? Un Dāvids sacīja: šo klonu no tevis pirkt, ka es Tam Kungam taisu altāri, lai šī mocība no ļaudīm atstājās. 22Tad Aravnus sacīja uz Dāvidu: lai mans kungs, tas ķēniņš, ņem un upurē, kā viņam patīk. Redzi, še ir vērši par dedzināmo upuri un kuļami rati un vēršu jūgi malkai. 23Šo visu, ķēniņ, Aravnus dod ķēniņam. Un Aravnus sacīja uz ķēniņu: lai Tam Kungam, tavam Dievam, ir labs prāts uz tevi. 24Bet ķēniņš sacīja uz Aravnu: nē, bet es pirkdams to tev nopirkšu, jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, dedzināmos upurus velti upurēt. Tā Dāvids to klonu un tos vēršus nopirka par piecdesmit sudraba sēķeļiem. 25Un Dāvids uztaisīja tur Tam Kungam altāri un upurēja dedzināmos upurus un pateicības upurus. Tā Tas Kungs tai zemei tapa salīdzināts, un tā mocība atstājās no Izraēla.