1Un tur gadījās netikls vīrs, Zebus vārdā, Bikra dēls, Benjaminietis; tas pūta trumetes un sacīja: mums daļas nav pie Dāvida, nedz mantības pie Izajus dēla, - ikviens no Izraēla ejat savā dzīvoklī! 2Tad visi Izraēla vīri gāja nost no Dāvida Zebum, Bikra dēlam, pakaļ. Bet Jūda vīri turējās pie sava ķēniņa, no Jardānes līdz Jeruzālemei. 3Kad nu Dāvids uz Jeruzālemi pārnāca savā namā, tad ķēniņš ņēma tās desmit sievas, savas liekas sievas ko viņš bija atstājis, to namu sargāt, un tās ielika kādā sargu namā un tās apgādāja, bet vairs pie tām negāja. Un tās bija ieslēgtas līdz savai miršanas dienai un dzīvoja par atraitnēm. 4Un ķēniņš sacīja uz Amazu: sasauc man Jūda vīrus uz trešo dienu, un stāvi tu arīdzan te. 5Tad Amazus gāja, Jūdu sasaukt, bet viņš kavējās pāri par nolikto laiku, ko tas viņam bija nolicis. 6Tad Dāvids sacīja uz Abizaju: nu mums Zebus, Bikra dēls, darīs vairāk ļaunuma nekā Absaloms. Ņem sava kunga kalpus un dzenies viņam pakaļ, ka viņš netiek stiprās pilsētās un neizzūd no mūsu acīm. 7Tad Joaba vīri viņam izgāja pakaļ, ir tie Krieti un Plieti un visi varenie. Un tie izgāja no Jeruzālemes, Zebum, Bikra dēlam, dzīties pakaļ. 8Kad tie nu pie tā lielā akmens nāca, kas ir Ģibeonā, tad Amazus tos sastapa, bet Joabs bija apjozies pār savām drēbēm, kas viņam bija mugurā, un pār tām bija josta, kur zobens bija piesiets uz viņa gurniem savās makstīs, šis izslīdēja un tas (zobens) nokrita zemē. 9Un Joabs sacīja uz Amazu: vai tev labi klājās, mans brāli? Un Joabs satvēra ar labo roku Amazus bārdu, viņu skūpstīt. 10Un Amazus nesargājās no tā zobena, kas bija Joaba rokā, un tas viņam to iedūra vēderā, ka viņa iekšas izgāzās zemē un viņam otras reizes vairs nevajadzēja, un viņš nomira. Bet Joabs un viņa brālis Abizajus dzinās pakaļ Zebum, Bikra dēlam. 11Un viens vīrs no Joaba puišiem palika pie viņa stāvot un sacīja: kam labs prāts ir pie Joaba, un kas Dāvidam (pieķeras), tas lai iet Joabam pakaļ. 12Bet Amazus vārtījās asinīs ceļa vidū. Kad nu tas vīrs redzēja, ka visi ļaudis tur apstājās, tad viņš Amazu no ceļa novēla uz tīrumu un uzmeta viņam drēbes, tāpēc ka redzēja, ka ikviens, kas pie viņa pienāca, apstājās. 13Kad viņš nu no ceļa bija novelts, tad visi ļaudis gāja garām, Joabam pakaļ, Zebum Bikra dēlam pakaļ dzīties. 14Un viņš gāja pa visām Izraēla ciltīm uz Abelu un BetMaāku, un pa visu Berim-tiesu, un tie sapulcējās un gāja viņam pakaļ. 15Un tie nāca un apmetās pret viņu Abel BetMaākā un uzmeta valni pret to pilsētu un tas stāvēja pie mūra, un visi ļaudis, kas pie Joaba bija, meklēja to mūri postīt un apgāzt. 16Tad viena gudra sieva no pilsētas sauca: klausiet, klausiet, sakāt jel Joabam: nāc šurp, es ar tevi gribu runāt. 17Kad viņš nu pie tās atnāca, tad tā sieva sacīja: vai tu esi Joabs? Un viņš sacīja: es tas esmu. Un tā uz viņu sacīja: klausies savas kalpones vārdus. Un viņš sacīja: es klausos. 18Tad viņa teica un sacīja: vecos laikos tā mēdza runāt: kas vaicā, lai vaicā Abelā, un tā tika galā. 19Es esmu no tiem mierīgiem un uzticīgiem iekš Izraēla, un tu meklē tādu pilsētu izdeldēt, kas ir māte iekš Izraēla. Kāpēc tu gribi aprīt Tā Kunga mantību? 20Tad Joabs atbildēja un sacīja: lai Dievs pasargā, lai Dievs pasargā, ka es aprītu un ka es izdeldētu; tas tā nav. 21Bet viens vīrs no Evraīma kalniem, Zebus vārdā, Bikra dēls, tas savu roku pacēlis pret ķēniņu, pret Dāvidu; dodiet man to vien, tad es aiziešu projām no pilsētas. Tad tā sieva sacīja uz Joabu: redzi, viņa galva pie tevis taps nomesta pāri pār mūri. 22Un tā sieva nāca pie visiem ļaudīm ar savu gudrību, un tie Zebum, Bikra dēlam, nocirta galvu un to izmeta Joabam ārā. Tad viņš pūta trumetes, un tie izklīda no tās pilsētas projām, ikviens savā dzīvoklī, un Joabs griezās atpakaļ uz Jeruzālemi pie ķēniņa. 23Un Joabs bija pār visu Izraēla karaspēku, un Benajus, Jojada dēls, pār tiem Krietiem un Plietiem, 24Un Adorams bija pār tiem darbiniekiem un Jozavats, Aķiluda dēls, bija kanclers, 25Un Zejus bija rakstu vedējs, un Cadoks un Abjatars bija priesteri, 26Un arī Irus, Jaīra dēls, bija pie Dāvida lielskungs.