1Un Aķitovels sacīja uz Absalomu: es izlasīšu divpadsmit tūkstoš vīrus un celšos un dzīšos Dāvidam šonakt pakaļ, 2Un es viņam uzbrukšu, kad viņš piekusis un viņa rokas nogurušas, un viņu izbiedēšu, ka visi ļaudis, kas pie tā ir, bēg, tad es nokaušu ķēniņu vienu pašu. 3Un es vedīšu visus ļaudis atpakaļ pie tevis. Kad visi būs griezušies atpakaļ, (jo viņš vien ir tas vīrs, ko tu meklē), tad visi ļaudis būs mierā. 4Šī valoda labi patika Absalomam un visiem Izraēla vecajiem. 5Tad Absaloms sacīja: aicinājiet jel Uzaju, to Arķieti, arīdzan, un dzirdēsim, ko viņš saka. 6Un kad Uzajus pie Absaloma nāca, tad Absaloms uz to runāja un sacīja: tā un tā Aķitovels ir runājis, - vai mums būs pēc viņa vārda darīt, vai ne? Runā tu arīdzan! 7Tad Uzajus sacīja uz Absalomu: tas padoms, ko Aķitovels šim brīžam devis, nav labs. 8Un Uzajus sacīja: tu pazīsti savu tēvu un viņa vīrus, ka tie ir vareni un dusmīgu prātu, it tā lācis laukā, kam bērni paņemti, un tavs tēvs ir karavīrs un nepaliks naktī pie tiem ļaudīm. 9Redzi, nu viņš ir paslēpies kādā alā vai citā kādā vietā; kad nu notiktu, ka tas iesākumā viņiem uzkrīt, tad ikkatrs, kas to dzirdēs, sacīs: tie ļaudis ir sakauti, kas Absalomam iet pakaļ. 10Tad ir paši varenie, kam sirds kā lauvām, baiļot baiļosies. Jo viss Izraēls zina, ka tavs tēvs ir varonis, un ka tie ir stipri ļaudis, kas pie viņa. 11Bet mans padoms ir šis: lai pie tevis top sapulcināts viss Izraēls no Dana līdz Berzabai tādā pulkā kā smiltis jūrmalā, un tev pašam jāiet viņiem līdz karā. 12Un kad mēs viņu sastapsim kaut kurā vietā, kur viņu atradīsim, tad uzkritīsim viņam kā rasa krīt uz zemi, un neatliks neviens no viņa un visiem vīriem, kas pie viņa. 13Un ja viņš metīsies kādā pilsētā, tad viss Izraēls tai pilsētai apmetīs virves, un mēs to novilksim upē, ka ne zvirgzdiņš tur vairs neatradīsies. 14Tad Absaloms un visi Izraēla vīri sacīja: Uzajus, tā Arķieša, padoms ir labāks nekā Aķitovela padoms. Bet Tas Kungs tā bija nolicis, iznīcināt Aķitovela labo padomu, lai Tas Kungs nelaimi vestu pār Absalomu. 15Un Uzajus sacīja uz tiem priesteriem, Cadoku un Abjataru: tā un tā Aķitovels padomu devis Absalomam un Izraēla vecajiem, un tā un tā es esmu padomu devis. 16Un nu sūtait drīz un dodiet Dāvidam ziņu sacīdami: nepaliec pa nakti tuksnesī pie braslām, bet ej drīz pāri, ka ķēniņš netop aprīts ar visiem ļaudīm, kas pie viņa. 17Un Jonatāns un Akimaācs stāvēja pie Roģela akas. Un viena meita gāja un tiem to sacīja. Tad tie nogāja un to sacīja ķēniņam Dāvidam, jo tie nedrīkstēja nākt un rādīties pilsētā. 18Un viens puisis tos redzēja un to sacīja Absalomam, bet tie gāja abi divi steigšus un nāca kāda vīra namā iekš Bakurim, tam bija aka savā pagalmā, un tie tur nokāpa. 19Un tā sieva ņēma un izklāja apsegu pār akas caurumu, un uzkaisīja putraimus virsū, ka neko nemanīja. 20Kad nu Absaloma kalpi pie tās sievas nāca namā, tad tie sacīja: kur ir Aķimaācs un Jonatāns? Un tā sieva uz tiem sacīja: tie ir gājuši pār šo upīti. Un tie tos meklēja un neatrada, un griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. 21Un kad šie bija aizgājuši, tad tie izkāpa no akas un gāja un to pasacīja ķēniņam Dāvidam; un tie sacīja uz Dāvidu: ceļaties un ejat drīz pār ūdeni pāri, jo tā un tā Aķitovels pret jums ir padomu devis. 22Tad Dāvids un visi ļaudis, kas pie viņa bija, cēlās un gāja pār Jardāni līdz pat gaismai, un neviena netrūka, kas nebūtu pār Jardāni gājis. 23Kad nu Aķitovels redzēja, ka nedarīja pēc viņa padoma, tad viņš apsegloja savu ēzeli un cēlās un gāja uz savu namu savā pilsētā un apkopa savu namu un pakārās. Tā viņš nomira un tapa aprakts sava tēva kapā. 24Un Dāvids nāca uz Maānaīm, bet Absaloms gāja pāri pār Jardāni, un visi Izraēla vīri viņam līdz. 25Un Absaloms cēla Amazu Joaba vietā par karaspēka virsnieku, un Amazus bija dēls vienam Izraēlietim, Jetrus vārdā, kas bija gulējis pie Abigaīles, Nakasa meitas, Cerujas, Joaba mātes māsas. 26Un Izraēls un Absaloms apmetās Ģileādas zemē. 27Un kad Dāvids uz Maānaīm bija nācis, tad Zobi, Nakasa dēls, no Rabas, Amona bērnu pilsētas, un Maķirs, Amiēļa dēls, no Ļodabaras, un Barzilajus, tas Ģileādietis, no Roglim, nesa 28Guļamas drēbes un kausus un mālu traukus un kviešus un miežus un miltus un taukšētu(grauzdētu) labību un pupas un lēcas, arī taukšētas, 29Un medu un sviestu un avis un govju sierus, ko ēst, pie Dāvida un pie tiem ļaudīm, kas pie viņa bija, jo tie sacīja: tie ļaudis būs izsalkuši un piekusuši un izslāpuši tuksnesī.