1Kad nu Dāvids maķenīt no kalna gala bija nogājis, redzi, tad Cībus, Mevibozeta puisis, viņu sastapa ar pāri apkrautu ēzeļu, un uz tiem bija divsimt maizes un simts rozīņu raušu un simts vīģu raušu un ādas trauks ar vīnu. 2Un ķēniņš sacīja uz Cību: kas tas tev tur ir? Tad Cībus sacīja: Tie ēzeļi ir priekš ķēniņa nama, ko jāt, un tā maize ar tām vīģēm priekš tiem puišiem, ko ēst, un tas vīns tiem piekusušiem tuksnesī, ko dzert. 3Tad ķēniņš sacīja: Kur tad ir tava kunga dēls? Un Cībus sacīja uz ķēniņu: redzi, viņš paliek Jeruzālemē, jo viņš sacīja: šodien Izraēla nams man atdos mana tēva valstību. 4Tad ķēniņš sacīja uz Cību: redzi, tavs lai ir viss, kas Mevibozetam pieder. Un Cībus sacīja: es metos pie zemes, lai es žēlastību atrodu priekš tavām acīm, mans kungs un ķēniņ. 5Kad nu ķēniņš Dāvids nāca līdz Bakurim, redzi, tad no turienes izgāja vīrs no Zaula nama radiem, Zimejus vārdā, Ģerus dēls. 6Viņš izgāja un iedams lādēja un mētāja akmeņiem Dāvidu un visus ķēniņa Dāvida kalpus, lai gan visi ļaudis un visi varenie gāja pa viņa labo un kreiso roku. 7Un Zimejus sacīja tā lādēdams: ej ārā, ej ārā, tu asinsvīrs, tu negantais! 8Tas Kungs liek pār tevi nākt visām Zaula nama asinīm, kura vietā tu palicis par ķēniņu. Nu Tas Kungs to valstību dod tavam dēlam Absalomam rokā. Un redzi, nu tu esi nelaimē, jo tu esi asinsvīrs. 9Tad Abizajus, Cerujas dēls, sacīja uz ķēniņu: kāpēc šim nosprāgušam sunim būs lādēt manu kungu, to ķēniņu? Es noiešu un viņam noraušu galvu. 10Bet ķēniņš sacīja: kas man ar jums, jūs Cerujas dēli. Lai viņš lād, jo Tas Kungs viņam ir sacījis: lādi Dāvidu. Kas tad sacīs: kāpēc tu tā dari? 11Un Dāvids sacīja uz Abizaju un visiem saviem kalpiem: redzi, mans dēls, kas no manām miesām nācis, meklē manu dzīvību, vai ne nu jo vairāk šis Benjaminietis? Laid viņu mierā; lai lād, jo Tas Kungs viņam to ir licis. 12Varbūt Tas Kungs uzlūko manu noziegumu un Tas Kungs man šodien atkal atdos labumu viņa lāstu vietā. 13Tā Dāvids gāja ar saviem vīriem pa ceļu, un Zimejus gāja gar kalnu, viņam iepretim, viņu lādēdams, un mētāja akmeņiem un putināja pīšļiem. 14Un ķēniņš ar visiem ļaudīm, kas pie viņa bija, nonāca uz Ajevīm un tur atspirdzinājās. 15Bet Absaloms un visi Izraēla vīri nāca uz Jeruzālemi, ir Aķitovels ar viņu. 16Un notikās, kad Uzajus, tas Arķiets, Dāvida draugs, nāca pie Absaloma, tad Uzajus sacīja uz Absalomu: lai dzīvo ķēniņš, lai dzīvo ķēniņš! 17Bet Absaloms sacīja uz Uzaju: vai tā ir tava mīlestība uz tavu draugu? Kāpēc tu neesi gājis ar savu draugu? 18Un Uzajus sacīja uz Absalomu: nē, bet ko Tas Kungs izredzējis un šie ļaudis un visi Izraēla vīri, tam es arī piederēšu un pie tā es palikšu. 19Un otram kārtam, kam man kalpot? Vai ne viņa dēlam? It kā es tavam tēvam esmu kalpojis, tāpat es būšu tavā priekšā. 20Un Absaloms sacīja uz Aķitovelu: dodiet padomu, ko lai darām? 21Un Aķitovels sacīja uz Absalomu: ieej pie sava tēva liekām sievām, ko viņš atstājis, to namu sargāt, tad viss Izraēls dzirdēs, ka tu smirdots tapis savam tēvam, un visu to rokas, kas pie tevis ir, taps stiprinātas. 22Un tie taisīja Absalomam telti uz jumta, un Absaloms iegāja pie sava tēva liekām sievām, visam Izraēlim redzot. 23Un Aķitovela padoms, ko viņš tanīs dienās deva, tā tapa turēts, itin kā Dieva vārds būtu vaicāts, tā bija viss Aķitovela padoms, tik labi pie Dāvida kā pie Absaloma.