1Un Eliza runāja ar to sievu, kuras dēlu viņš bija darījis dzīvu, un sacīja: celies un ej ar savu saimi un piemīti, kur varēdama, jo Tas Kungs badu aicinājis, tas nāks tai zemē septiņus gadus. 2Tad tā sieva cēlās un darīja pēc Tā Dieva vīra vārda un nogāja ar savu saimi un piemita Vīlistu zemē septiņus gadus. 3Un kad tie septiņi gadi bija pagājuši, tad tā sieva nāca atpakaļ no Vīlistu zemes un izgāja, ķēniņu piesaukt par savu namu un par savu tīrumu. 4Un ķēniņš runāja ar Ģeazu, Tā Dieva vīra puisi, un sacīja: stāsti man jel visas lielās lietas, ko Eliza darījis. 5Kad nu tas patlaban ķēniņam stāstīja, ka tas nomirušu bija darījis dzīvu, redzi, tad tā sieva, kuras dēlu viņš bija dzīvu darījis, piesauca ķēniņu sava nama un sava tīruma pēc. Un Ģeazus sacīja: mans kungs un ķēniņ, šī ir tā sieva, un šis ir viņas dēls, ko Eliza dzīvu darījis. 6Tad ķēniņš vaicāja to sievu, un tā viņam to stāstīja, un ķēniņš tai deva līdz vienu kambarjunkuri, sacīdams, lai tai atdod visu, kas tai pieder, arī visus tīruma augļus no tās dienas, kad tā to zemi atstājusi, līdz šim laikam. 7Un Eliza gāja uz Damasku, kad BenAdads, Sīriešu ķēniņš, bija slims; un viņam teica un sacīja: tas Dieva vīrs ir atnācis. 8Tad ķēniņš sacīja uz Azaēli: ņem dāvanas savā rokā un ej pretī tam Dieva vīram un vaicā caur viņu To Kungu un prasi: vai es palikšu vesels no šās slimības? 9Un Azaēls viņam gāja pretī un ņēma dāvanas savā rokā, visādas Damaskus mantas, nastu četrdesmit kamieļiem, un tas gāja un stājās viņa priekšā un sacīja: tavs dēls BenAdads, Sīrijas ķēniņš, mani pie tevis sūtījis sacīdams: vai es atkal palikšu vesels no šīs sērgas? 10Un Eliza uz to sacīja: ej un saki viņam: tu paliksi vesels! Bet Tas Kungs man ir rādījis, ka viņš mirdams mirs. 11Un tas Dieva vīrs skatījās stipri to uzlūkodams, kamēr šis sarāvās, un viņš raudāja. 12Tad Azaēls sacīja: kāpēc mans kungs raud? Un tas sacīja: tāpēc, ka es zinu, ko ļauna tu darīsi Izraēla bērniem; tu sadedzināsi viņu stiprās pilis ar uguni un nokausi viņu jaunekļus ar zobenu un satrieksi viņu bērnus un uzšķērdīsi viņu grūtās sievas. 13Tad Azaēls sacīja: kas ir tavs kalps, tas suns, kam tādas lielas lietas būs darīt? Un Eliza sacīja: Tas Kungs man rādījis tevi kā Sīriešu ķēniņu. 14Un viņš aizgāja no Elizas un nāca pie sava kunga, un tas uz viņu sacīja: ko Eliza tev sacījis? Un tas atbildēja: viņš man sacīja, tu palikšot vesels. 15Un otrā dienā Azaēls ņēma apsegu un to iemērca ūdenī un pārklāja pār viņa vaigu, ka tas nomira. Un Azaēls palika par ķēniņu viņa vietā. 16Jorama, Akaba dēla, Izraēla ķēniņa, piektā gadā, kad Jozavats par ķēniņu bija pār Jūdu, Jorams, Jozavata dēls, sāka valdīt iekš Jūda. 17Viņš bija trīsdesmit un divus gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu un valdīja astoņus gadus Jeruzālemē. 18Un staigāja pa Izraēla ķēniņu ceļiem, kā Akaba nams darīja; jo Akaba meita bija viņam par sievu, un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika. 19Bet Tas Kungs negribēja Jūdu samaitāt sava kalpa Dāvida dēļ, kā viņš tam bija sacījis, ka tam došot gaišumu pie viņa bērniem mūžīgi. 20Viņa laikā Edomieši atkrita no Jūda pārvaldības un cēla sev ķēniņu. 21Jo Jorams bija gājis uz Caīru ar visiem saviem ratiem un naktī cēlies un kāvis tos Edomiešus, kas viņu bija apstājuši, līdz ar visiem ratu virsniekiem, bet tie ļaudis bēga savos dzīvokļos. 22Tāpēc Edomieši atkrita no Jūda virsvaldības līdz šai dienai. Tai laikā arī Libna atkrita. 23Un kas vēl stāstāms par Joramu, un viss, ko viņš darījis, tas ir rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. 24Un Jorams aizmiga saviem tēviem pakaļ un tapa aprakts pie saviem tēviem Dāvida pilī, un Akazija, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā. 25Jorama, Akaba dēla, Izraēla ķēniņa, divpadsmitā gadā Akazija, Jorama dēls, sāka valdīt pār Jūdu. 26Divdesmit un divus gadus Akazija bija vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja vienu gadu Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Atalija, un bija Amrus, Izraēla ķēniņa, meita. 27Un viņš staigāja Akaba nama ceļā, un darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā Akaba nams, jo viņš Akaba namam bija par znotu. 28Un viņš gāja karā ar Joramu, Akaba dēlu, uz Rāmotu Ģileādā, pret Azaēli, Sīriešu ķēniņu, un Sīrieši ievainoja Joramu. 29Tad ķēniņš Jorams griezās atpakaļ, likties Jezreēlē dziedināties no tām vainām, ko Sīrieši tam bija situši Rāmotā, kad tas karoja ar Azaēli, Sīriešu ķēniņu. Un Akazija, Jorama dēls, Jūda ķēniņš, nonāca apraudzīt Joramu, Akaba dēlu, Jezreēlē, jo viņš bija slims.