1Tad ķēniņš sūtīja, un pie viņa sapulcinājās visi vecaji no Jūda un Jeruzālemes. 2Un ķēniņš gāja Tā Kunga namā un līdz ar viņu visi Jūda vīri un visi Jeruzālemes iedzīvotāji un visi priesteri un pravieši un visi ļaudis, ir mazi, ir lieli. Un viņš lasīja priekš viņu ausīm visus vārdus no tās derības grāmatas, kas bija atrasta Tā Kunga namā. 3Un ķēniņš stāvēja tai augstajā vietā un derēja derību priekš Tā Kunga vaiga, Tam Kungam pakaļ staigāt un turēt viņa baušļus un viņa liecības un viņa likumus no visas sirds un no visas dvēseles, stipri turēt šās derības vārdus, kas bija rakstīti šai grāmatā. Un visi ļaudis uzņēma šo derību. 4Un ķēniņš pavēlēja augstajam priesterim Ilķijam, ir otras kārtas priesteriem un sliekšņa sargiem, iznest no Tā Kunga nama visus rīkus, kas bija taisīti Baālam un Ašerai un visam debess pulkam, un viņš tos sadedzināja ārā aiz Jeruzālemes Kidronas ielejā un viņu pīšļus lika nest uz Bēteli. 5Viņš arī nocēla tos kalnu priesterus, ko Jūda ķēniņi bija iecēluši, kvēpināt uz kalniem Jūda pilsētas un ap Jeruzālemi, ir tos, kas kvēpināja Baālam, saulei un mēnesim un zvaigznēm un visam debess pulkam. 6Viņš arī izmeta to Ašeru no Tā Kunga nama ārā aiz Jeruzālemes pie Kidronas upes un to sadedzināja pie Kidronas upes un to sagrūda pīšļos un nometa viņas pīšļus uz ļaužu bērnu kapiem. 7Viņš noplēsa arī maucinieku namus, kas pie Tā Kunga nama bija, kur sievas auda teltis priekš Ašeras. 8Un viņš saaicināja visus priesterus no Jūda pilsētām un sagānīja tos kalnu altārus, kur tie svētītāji bija kvēpinājuši, no Ģebas līdz Berzebai, un noplēsa elku altārus pie vārtiem, to, kas bija Jozuūs, pilsētas virsnieka, vārtu priekšā, (un to, kas) bija pa kreiso roku, kad ieiet pilsētas vārtos. 9Bet kalnu priesteri neupurēja uz Tā Kunga altāra Jeruzālemē, bet tie ēda neraudzētu maizi starp saviem brāļiem. 10Viņš sagānīja arī Tovetu, Inoma bērnu ielejā, ka neviens savam dēlam vai meitai neliktu caur uguni iet Molokam. 11Viņš arī atmeta tos zirgus, ko Jūda ķēniņi saulei bija cēluši, kur Tā Kunga namā iet, pie kambarjunkura NetanMeleka kambara, kas iekš Parvarim, un sadedzināja arī saules ratus ar uguni. 12Viņš noplēsa arī tos altārus, kas bija uz Akasa augšistabas jumta, ko Jūda ķēniņi bija taisījuši līdz ar tiem altāriem, ko Manasus bija taisījis Tā Kunga nama abos pagalmos, un tos sagrūda un meta viņu pīšļus Kidronas upē. 13Un ķēniņš sagānīja tos kalnu altārus Jeruzālemes priekšā, pa labo roku samaitāšanas kalnam, ko Salamans, Izraēla ķēniņš, bija uztaisījis Astartei, Cidona negantībai, un Kamosam, Moaba negantībai, un Milkonam, Amona bērnu negantībai. 14Un viņš sadragāja tos stabus un nopostīja tās Ašeras un pildīja viņu vietas ar cilvēku kauliem. 15Viņš noplēsa arī to altāri, kas bija Bētelē, to kalna namu, ko Jerobeams, Nebata dēls, bija taisījis, kas Izraēli paveda uz grēkiem: to altāri un kalna namu viņš noplēsa un sadedzināja to kalna namu un to sagrūda pīšļos un sadedzināja to Ašeru. 16Un Jozija apgriezās un redzēja tos kapus, kas tur tanī kalnā bija; un viņš sūtīja un ņēma tos kaulus no tiem kapiem un tos sadedzināja uz tā altāra un to sagānīja pēc Tā Kunga vārda, ko tas Dieva vīrs bija sludinājis, kas šīs lietas sludināja. 17Un viņš sacīja: kas tā par kapa zīmi, ko es redzu? Un tās pilsētas ļaudis uz to sacīja: Tas ir Tā Dieva vīra kaps, kas no Jūda atnāca un šās lietas pasludināja, ko tu pie Bēteles altāra darījis. 18Un viņš sacīja: Lai tas dus mierā, neviens lai neaiztiek viņa kaulus. Tā tie izglāba viņa kaulus ar tā pravieša kauliem, kas no Samarijas bija nācis. 19Jozija arī noplēsa visus kalnu namus Samarijas pilsētās, ko Izraēla ķēniņi bija cēluši, to (Kungu) kaitinādami, un viņš tiem darīja, kā viņš Bētelē bija darījis. 20Un visus kalnu priesterus, kas tur bija, viņš nokāva uz tiem altāriem un sadedzināja cilvēku kaulus uz tiem; tad viņš griezās atpakaļ uz Jeruzālemi. 21Un ķēniņš pavēlēja visiem ļaudīm sacīdams: turat Tam Kungam, savam Dievam, Pasa svētkus, kā šīs derības grāmatā rakstīts. 22Jo tādi Pasa svētki kā šie nebija turēti nedz soģu laikā, kas Izraēli tiesāja, nedz visu Izraēla ķēniņu, nedz Jūda ķēniņu laikā; 23Bet ķēniņa Jozijas astoņpadsmitā gadā šie Pasa svētki Tam Kungam tapa turēti Jeruzālemē. 24Un Jozija arī izdeldēja pūtējus un burvjus, tēlus un elkus un visu negantību, ko vien redzēja Jūda zemē un Jeruzālemē, ka viņš stipri turētu bauslības vārdus, kas bija rakstīti tai grāmatā, ko priesteris Ilķija bija atradis Tā Kunga namā. 25Un priekš viņa nebija tāds ķēniņš, kā viņš, kas pie Tā Kunga būtu atgriezies no visas savas sirds un no visas savas dvēseles un ar visu savu spēku, pēc visas Mozus bauslības, un arī pēc viņa tāds necēlās, kā viņš. 26Tomēr Tas Kungs negriezās no savas lielās dusmības karstuma, ar ko viņa bardzība pret Jūdu bija iedegusies, par visu kaitināšanu, ar ko Manasus viņu bija kaitinājis. 27Un Tas Kungs sacīja: es atmetīšu arī Jūdu nost no sava vaiga, kā es Izraēli esmu atmetis, un atmetīšu šo pilsētu, ko es biju izredzējis, proti Jeruzālemi, un to namu, par ko biju sacījis: mans vārds tur būs. 28Un kas vēl par Joziju stāstāms un viss, ko viņš darījis, tas rakstīts Jūda ķēniņu laiku grāmatā. 29Viņa laikā Varaūs Nekus, Ēģiptes ķēniņš, cēlās pret Asirijas ķēniņu pie Vrat upes. Un ķēniņš Jozija tam gāja pretī, un Ēģiptes ķēniņš to nokāva pie Meģidus, kad tie sastapās. 30Un viņa kalpi to aizveda nomirušu no Meģidus un to noveda uz Jeruzālemi un to apraka viņa kapā. Un tās zemes ļaudis ņēma Joakasu, Jozijas dēlu, un to svaidīja un cēla par ķēniņu viņa tēva vietā. 31Joakas bija divdesmit un trīs gadus vecs, kad viņš palika par ķēniņu, un valdīja trīs mēnešus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Amutala, Jeremijas meita no Libnas. 32Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši. 33Bet Varaūs Nekus to saistīja Riblatā, Ematas zemē, lai nebūtu vairs par ķēniņu Jeruzālemē, un viņš uzlika zemei meslus dot, simts talentus sudraba un vienu talentu zelta. 34Un Varaūs Nekus iecēla par ķēniņu Elijaķimu, Jozijas dēlu, viņa tēva Jozijas vietā, un viņam deva citu vārdu, Jojaķimu. Bet Joakasu viņš ņēma līdz, un tas nāca uz Ēģipti un tur nomira. 35Un Jojaķims Varaūm deva sudrabu un zeltu. Bet viņš lika zemi uzrakstīt, lai varētu to sudrabu dot pēc Varaūs pavēles, no ikkatra pēc tā raksta viņš to zeltu un sudrabu iedzina no zemes ļaudīm, ko dot Varaūm Nekum. 36Jojaķims bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja vienpadsmit gadus Jeruzālemē. Un viņa mātei bija vārds Zebuda, Pedajus meita, no Rumas. 37Un viņš darīja, kas Tam Kungam nepatika, kā viņa tēvi bija darījuši.