1Un Ozejas, Elas dēla, Izraēla ķēniņa, trešā gadā Izķija, Akasa, Jūda ķēniņa, dēls, palika par ķēniņu. 2Un viņš bija divdesmit pieci gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja divdesmit deviņus gadus Jeruzālemē, un viņa mātei bija vārds Abi, Cakarijas meita. 3Un tas darīja, kas Tam Kungam labi patika, tāpat kā viņa tēvs Dāvids bija darījis. 4Tas nopostīja tos kalnu altārus un nolauzīja tos stabus un izdeldēja Astartes un sadragāja to vara čūsku, ko Mozus bija taisījis; jo līdz tam laikam Izraēla bērni tai bija kvēpinājuši un to nosauca Neūstan (vara taisīta). 5Viņš uzticējās Tam Kungam, Izraēla Dievam, un pēc viņa nebija otrs tāds kā viņš no visiem Jūda ķēniņiem, ir priekš viņa tāds nebija bijis. 6Jo viņš pieķērās Tam Kungam un viņš no tā neatkāpās un viņš turēja tos baušļus, ko Tas Kungs caur Mozu bija pavēlējis. 7Un Tas Kungs bija ar viņu, ka viss, kur viņš izgāja, labi izdevās. Viņš atkāpās arīdzan no Asirijas ķēniņa un tam vairs nekalpoja. 8Viņš kāva arīdzan Vīlistus līdz Gazai un viņas robežām, gan pilīs, gan stiprās pilsētās. 9Un ķēniņa Izķijas ceturtā gadā, tas ir Ozejas, Elas dēla, Izraēla ķēniņa, septītais gads, Zalmanasers, Asirijas ķēniņš, cēlās pret Samariju un apmeta lēģeri pret viņu. 10Un to uzņēma pēc trim gadiem, Izķijas sestā gada, tas ir Ozejas, Izraēla ķēniņa, devītais gads, - tad Samarija tapa uzņemta. 11Un Asirijas ķēniņš aizveda Izraēli uz Asiriju un tiem lika dzīvot Alā un pie Aboras, Gozanas-upes, un Medijas pilsētās, 12Tāpēc ka tie Tā Kunga, sava Dieva, balsij nebija klausījuši, bet viņa derību pārkāpuši, un visu, ko Mozus, Tā Kunga kalps, bija pavēlējis, un to nebija nedz klausījuši nedz darījuši. 13Bet ķēniņa Izķijas četrpadsmitā gadā Zaneribs, Asirijas ķēniņš, cēlās pret visām stiprām Jūda pilsētām un tās uzņēma. 14Tad Izķija, Jūda ķēniņš, sūtīja pie Asirijas ķēniņa uz Laķisu un lika sacīt: es esmu apgrēkojies, griezies atpakaļ no manis, es nesīšu, ko tu man uzliksi. Tad Asirijas ķēniņš Izķijam, Jūda ķēniņam, uzlika trīssimt talentus sudraba un trīsdesmit talentus zelta. 15Un Izķija deva visu sudrabu, kas atradās Tā Kunga namā un tā ķēniņa nama mantās. 16Tanī laikā Izķija noplēsa (to zeltu) no Tā Kunga nama durvīm un no tiem stabiem, ko Izķija, Jūda ķēniņš, bija apkalis ar zeltu, un to deva Asirijas ķēniņam. 17Bet Asirijas ķēniņš sūtīja Tartanu (augsto sargu), Rabsarisu (augsto valdonu) un Rabzaku (augsto dzērienu devēju) no Laķisas pie ķēniņa Izķijas ar lielu karaspēku uz Jeruzālemi, un tie cēlās un gāja uz Jeruzālemi. Un kad tie bija cēlušies un nonākuši, tad tie nostājās pie augšēja dīķa ūdens grāvja, ceļa malā pie vadmalnieku tīruma. 18Un tie sauca ķēniņu. Tad pie tiem izgāja nama uzraugs Elijaķims, Ilķijas dēls, un skrīveris Zebna un kanclers Joaks, Asava dēls. 19Un Rabzakus uz tiem sacīja: sakāt jel Izķijam: tā saka tas lielais ķēniņš, Asirijas ķēniņš: kas tas tāds patvērums, uz ko tu paļaujies? 20Tu saki tukšu vārdu, diezgan esot padoma un spēka uz karu. Uz ko tad tu paļaujies, ka tu no manis esi atkritis? 21Nu redzi, tu paļaujies uz to salūzušo niedri, uz Ēģipti. Kas uz to atspiežas, tam tā ies rokā un to pārdurs. Tāds ir Varaūs, Ēģiptes ķēniņš, visiem, kas uz viņu paļaujas. 22Bet ja jūs uz mani sakāt: mēs paļaujamies uz To Kungu, savu Dievu: vai tas nav, kam kalnus un altārus Izķija ir nopostījis un sacījis uz Jūdu un Jeruzālemi: priekš šī altāra, kas ir Jeruzālemē, jums būs pielūgt? 23Nu tad, noderi ar manu kungu, Asirijas ķēniņu, un es tev došu divtūkstoš zirgus, ja tev ir jātnieki, ko tiem likt virsū. 24Kā tad tu varēsi atsist atpakaļ vienu pašu virsnieku no mana kunga vismazākiem kalpiem? Bet tu paļaujies uz Ēģipti, ratu un jātnieku dēļ. 25Vai tad nu es bez Tā Kunga esmu cēlies pret šo vietu, to izpostīt? Tas Kungs uz mani sacījis: celies pret šo zemi un izposti to. 26Tad Elijaķims, Ilķijas dēls, un Zebna un Joaks sacīja uz Rabzaku: runā jel ar saviem kalpiem sīriski, - mēs to gan protam - un nerunā ar mums jūdiski priekš šo ļaužu ausīm, kas ir uz mūra. 27Bet Rabzakus uz tiem sacīja: vai mans Kungs mani sūtījis pie tava kunga un pie tevis, šos vārdus runāt? Vai ne pie tiem vīriem, kas sēž uz mūra, kam līdz ar jums būs jāēd savi sūdi un jādzer savi mīzali. 28Un Rabzakus nostājās un sauca ar stipru balsi jūdiski un runāja un sacīja: klausāties tā lielā ķēniņa, Asirijas ķēniņa, vārdus. 29Tā saka ķēniņš: lai Izķija jūs neapmāna, jo viņš jūs nevarēs izglābt no manas rokas. 30Lai arī Izķija jums nedara cerību uz To Kungu sacīdams: tiešām, Tas Kungs mūs izglābs un šī pilsēta netaps dota Asirijas ķēniņa rokā. 31Neklausāties uz Izķiju. Jo tā saka Asirijas ķēniņš: deriet ar mani mieru un nāciet pie manis ārā, tad ikviens ēdīs no sava vīna koka un ikviens no sava vīģes koka un ikviens dzers ūdeni no savas akas, 32Kamēr es nākšu un jūs aizvedīšu tādā zemē, kāda ir jūsu zeme, labības un vīna zeme, maizes un vīna dārzu zeme, eļļas koku, eļļas un medus zeme, - tad jūs paliksiet dzīvi un nemirsiet. Bet Izķijam neklausiet, jo viņš jūs pieviļ sacīdams: Tas Kungs mūs izpestīs. 33Vai gan pagānu dievi ikviens savu zemi izglābuši no Asiriešu ķēniņa rokas? 34Kur ir Ematas un Arpadas dievi? Kur ir Zevarvas, Enas un Ivas dievi? Vai tie gan izglābuši Samariju no manas rokas? 35Kurš no visas pasaules dieviem izglābis savu zemi no manas rokas? Kā tad Tas Kungs Jeruzālemi izglābs no manas rokas? 36Bet tie ļaudis cieta klusu un viņam neatbildēja neviena vārda, jo ķēniņš bija pavēlējis un sacījis: jums nebūs viņam atbildēt. 37Tad nama uzraugs Elijaķims, Ilķijas dēls, un skrīveris Zebna un kanclers Joaks, Asapa dēls, nāca pie Izķijas ar saplēstām drēbēm un viņam stāstīja Rabzakus vārdus.