1Tad Salamans sacīja: Tas Kungs ir sacījis, viņš gribot tumsā mājot. 2Un es tev esmu uztaisījis mājas vietu un vietu tev par mūžīgu dzīvokli. 3Un ķēniņš atgrieza savu vaigu un svētīja visu Izraēla draudzi un visa Izraēla draudze stāvēja, 4Un viņš sacīja: slavēts lai ir Tas Kungs, Izraēla Dievs, kas ar savu muti runājis uz manu tēvu Dāvidu un ar savu roku to piepildījis, ko sacījis: 5No tās dienas, kamēr esmu izvedis savus ļaudis no Ēģiptes zemes, es nevienu pilsētu neesmu izredzējis no visām Izraēla ciltīm, namu taisīt, ka mans vārds tur būtu; arī nevienu vīru neesmu izredzējis par valdītāju pār maniem Izraēla ļaudīm; 6Bet Jeruzālemi es esmu izredzējis, ka mans vārds tur būtu, un Dāvidu es esmu izredzējis, ka tas būtu pār maniem Izraēla ļaudīm. 7Un tas manam tēvam Dāvidam bija sirdī, namu celt Tā Kunga, Izraēla Dieva, vārdam. 8Bet Tas Kungs sacīja uz manu tēvu Dāvidu: tāpēc ka tu savā sirdī esi apņēmies, celt manam vārdam namu, tu gan labi esi darījis, ka tas bijis tavā sirdī; 9Tomēr tev nebūs celt to namu, bet tavam dēlam, kas nāks no taviem gurniem, tam būs namu celt manam vārdam. 10Un Tas Kungs ir piepildījis savu vārdu, ko viņš runājis, jo es esmu cēlies sava tēva Dāvida vietā un sēžu Izraēla goda krēslā, kā Tas Kungs runājis, un esmu namu cēlis Tā Kunga, Izraēla Dieva, vārdam. 11Un tur es esmu nolicis to šķirstu, kur Tā Kunga derība, ko viņš derējis ar Izraēla bērniem. 12Un viņš stājās Tā Kunga altāra priekšā visai Izraēla draudzei pretī un izplēta savas rokas. 13Un Salamans bija taisījis vara pakāpienus un tās licis pagalma vidū, piecas olektis garas un piecas olektis platas un trīs olektis augstas, un tur viņš uzkāpa un nometās ceļos visas Izraēla draudzes priekšā un izplēta savas rokas pret debesīm un sacīja: 14Kungs, Izraēla Dievs, neviens nav tāds Dievs, kā tu, ne debesīs, ne virs zemes; tu turi derību un žēlastību saviem kalpiem, kas ar visu sirdi staigā tavā priekšā. 15Savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, tu esi turējis, ko tu viņam runājis, jo ar savu muti tu esi runājis un ar savu roku tu to esi piepildījis, it kā tas šodien ir. 16Un nu Kungs, Izraēla Dievs, turi savam kalpam, manam tēvam Dāvidam, ko tu tam esi runājis, sacīdams: tev netrūks vīra manā priekšā, kas sēdēs Izraēla goda krēsla, ja tikai tavi dēli sargās savu ceļu, staigādami manā bauslībā, kā tu esi staigājis manā priekšā. 17Tad nu, Kungs, Izraēla Dievs, lai jel tavs vārds tiešām notiek, ko tu esi runājis savam kalpam Dāvidam. 18Jo vai Dievs tiešām dzīvo pie cilvēkiem virs zemes? Redzi, debesis un visu debesu debesis tevi nevar saņemt, ne vēl šis nams, ko es esmu cēlis? 19Tomēr, griezies pie sava kalpa lūgšanām un pie viņa piesaukšanām, Kungs, mans Dievs, un klausi to saukšanu un lūgšanu, ko tavs kalps lūdz priekš tava vaiga. 20Lai tavas acis ir atvērtas dienām naktīm pār šo namu, pār šo vietu, kur tu esi solījis iecelt savu vārdu, klausīt to lūgšanu, ko tavs kalps lūgs šinī vietā. 21Klausi tad sava kalpa un savu Izraēla ļaužu sirds lūgšanu, ko tie lūgs šinī vietā, klausi no tās vietas, kur tu mīti debesīs, ak klausi un piedod! 22Ja kāds būs apgrēkojies pret savu tuvāko un viņam liks zvērēt un nodievoties, un kad šī zvērēšana nāks priekš tava altāra šinī namā,  23Tad klausi tu no debesīm un dari un tiesā savus kalpus un atmaksā tam bezdievīgam, dodams viņa ceļu uz viņa galvu, un taisno to taisno, dodams tam pēc viņa taisnības. 24Un kad tavi Izraēla ļaudis būs kauti ienaidnieku priekšā, kad tie pret tevi būs grēkojuši, un atgriezīsies un apliecinās tavu vārdu un tavā priekšā pielūgs un no sirds piesauks šai namā,  25Tad klausi tu no debesīm un piedod savu Izraēla ļaužu grēkus un ved tos atpakaļ uz to zemi, ko tu tiem un viņu tēviem esi devis. - 26Kad debess būs aizslēgta, ka lietus nelīs, tāpēc ka tie pret tevi būs apgrēkojušies, un tie šinī vietā lūgs un tavam vārdam dos godu un atgriezīsies no saviem grēkiem, kad tu tos apbēdini, 27Tad klausi tu debesīs un piedod savu kalpu un savu Izraēla ļaužu grēkus, ka tu tiem rādi to labo ceļu, kur tiem būs staigāt, un lietu dodi tai zemē, ko tu saviem ļaudīm devis par mantību. - 28Kad zemē būs bada laiks, mēris, bula laiks, rūsa, siseņi un kukaiņi, kad viņu ienaidnieks zemē lauzīsies pret viņu vārtiem, vai būs kāda cita mocība vai sērga, 29Kas tad lūgs, kas no sirds piesauks, lai būtu kas būdams no visiem taviem Izraēla ļaudīm, kad tie atzīs savas mokas un bēdas un izpletīs savas rokas šinī namā, 30Tad klausi tu no debesīm, no tās vietas, kur tu mīti, un piedod un dari un dod ikkatram pēc visiem viņa ceļiem, itin kā tu viņa sirdi pazīsti, jo tu vien pazīsti cilvēku bērnu sirdis; - 31Lai tie tēvi bīstas un arvienu staigā tavos ceļos, kamēr tie dzīvo tai zemē, ko tu mūsu tēviem esi devis. - 32Kad arī kāds svešinieks būs, kas nav no taviem Izraēla ļaudīm, bet nāk no tālas zemes tava lielā vārda pēc un tavas stiprās rokas un tava izstiepta elkoņa dēļ, un kad tas nāks un šinī namā pielūgs, 33Tad klausi tu no debesīm, no tās vietas, kur tu mīti, un dari visu, par ko tas svešais tevi piesauks, lai visas pasaules ļaudis atzīst tavu vārdu un tevi bīstas, tāpat kā tavi Izraēla ļaudis, un lai tie zina, ka tavs vārds ir saukts pār šo namu, ko es esmu cēlis. 34Kad tavi ļaudis ies karā pret saviem ienaidniekiem, pa to ceļu, kur tu tos sūtīsi, un tevi pielūgs, vaigu griezuši uz šo pilsētu, ko tu esi izredzējies, un pret šo namu, ko es esmu cēlis tavam vārdam, 35Tad klausi tu no debesīm viņu lūgšanas un viņu sirds saukšanas un nes viņiem tiesu. - 36Kad tie pret tevi būs apgrēkojušies (jo nav neviena cilvēka, kas nebūtu grēkojis), un tu pār tiem būsi apskaities un tos nodosi ienaidniekiem, ka viņu uzvarētāji tos noved cietumā ienaidnieku zemē, vai tālu vai tuvu, 37Un tie tai zemē, kur ir aizvesti cietumā to atkal ņems pie sirds un atgriezīsies un tevi piesauks sava cietuma zemē, sacīdami: mēs esam grēkojuši un noziegušies, mēs esam bijuši bezdievīgi; 38Un kad tie pie tevis atgriežas no visas savas sirds un no visas savas dvēseles sava cietuma zemē, kur tie cietumā top turēti, un tie tevi pielūgs, vaigu griezuši uz savu zemi, ko tu devis viņu tēviem, uz to pilsētu, ko tu esi izredzējies, un pret to namu, ko esmu cēlis tavam vārdam, 39Tad klausi tu no debesīm, no tās vietas, kur tu mīti, viņu lūgšanu un viņu sirds saukšanu un nes tiem tiesu un piedod saviem ļaudīm, ko tie pret tevi grēkojuši. - 40Nu, mans Dievs, lai jel tavas acis ir atvērtas, un tavas ausis klausās uz to lūgšanu šinī vietā. 41Un nu celies šurp, Kungs Dievs, savā dusas vietā, tu un tava spēka šķirsts; lai tavi priesteri, Kungs Dievs, top apģērbti ar svētību, un tavi svētie lai priecājās par labumu. 42Kungs Dievs, neatmet sava svaidītā vaigu, piemini to žēlastību, kas solīta Dāvidam, tavam kalpam.