1Amacīja bija divdesmit piecus gadus vecs, kad palika par ķēniņu, un valdīja Jeruzālemē divdesmit deviņus gadus, un viņa mātei vārds bija Joadana, no Jeruzālemes. 2Un viņš darīja, kas Tam Kungam labi patika, tomēr ne no visas sirds. 3Kad nu viņš bija stiprinājies savā valstībā, tad viņš nokāva savus kalpus, kas bija kāvuši viņa tēvu, to ķēniņu. 4Bet viņu bērnus viņš nenokāva, kā ir rakstīts Mozus bauslības grāmatā, kur Tas Kungs pavēlējis sacīdams: tēviem nebūs mirt par bērniem, un bērniem nebūs mirt par tēviem, bet ikviens lai mirst savu paša grēku dēļ. 5Un Amacīja salpulcināja Jūdu un tos šķīra pēc tēvu namiem, pēc tūkstošniekiem un pēc simtniekiem pa visu Jūdu un Benjaminu, un skaitīja no tiem tos, kas divdesmit un vairāk gadus bija veci, un atrada no tiem trīs simt reizi tūkstoš izlasītus, kas varēja iet karā un nesa šķēpus un priekšturamās bruņas. 6Un viņš saderēja no Izraēla simt tūkstoš stiprus karavīrus par simts talentiem sudraba. 7Bet viens Dieva vīrs nāca pie viņa un sacīja: ķēniņ! Izraēla spēks lai tev neiet līdz, jo Tas Kungs nav ar Izraēli, ar nevienu no Evraīma bērniem. 8Bet ja tu iesi un (to) darīsi un būsi drošs uz karu, tad Dievs tev liks krist ienaidnieka priekšā; jo Dievam ir spēks palīdzēt un nogāzt, 9Un Amacīja sacīja uz to Dieva vīru: bet ko tad es darīšu ar tiem simts talentiem, ko esmu devis Izraēla karavīriem? Bet tas Dieva vīrs sacīja: Tam Kungam ir vairāk tev ko dot nekā tik daudz. 10Tad Amacīja atšķīra tos karavīrus, kas no Evraīma bija nākuši pie viņa, lai tie ietu uz savām mājām. Bet tie ļoti apskaitās pret Jūdu un ar lielām dusmām griezās atkal atpakaļ uz savām mājām. 11Un Amacīja ņēmās drošu prātu un izveda savus ļaudis un nogāja sāls ielejā un kāva desmit tūkstošus no Zeīra bērniem. 12Un Jūda bērni sagūstīja no tiem desmit tūkstošus dzīvus un tos veda klints galā un tos nogāza no paša klints gala, ka tie visi tapa sašķelti. 13Bet tie karavīri, kam Amacīja bija licis iet atpakaļ, lai tie ar viņu karā neietu, tie ielauzās Jūda pilsētās no Samarijas līdz BetOronai un kāva no tiem trīs tūkstošus un aiznesa lielu laupījumu. 14Kad nu Amacīja pārnāca no Edomiešu kaujas un bija atvedis līdz Zeīra bērnu dievus, tad viņš tos sev iecēla par dieviem un metās zemē viņu priekšā un tiem kvēpināja. 15Tad Tā Kunga bardzība iedegās pret Amacīju, un viņš sūtīja pie tā pravieti. Tas uz viņu sacīja: kāpēc tu esi meklējis to ļaužu dievus, kas savus ļaudis nevarēja atpestīt no tavas rokas? 16Kad nu viņš uz to tā runāja, tad tas uz viņu sacīja: vai tu esi iecelts par ķēniņa padoma devēju? Esi klusu, kāpēc lai tevi nokauj? Tad tas pravietis apklusa un sacīja: es gan atzīstu, ka Dievs apņēmies tevi samaitāt, tāpēc ka tu to esi darījis un neesi klausījis manam padomam. 17Un Amacīja, Jūda ķēniņš, aprunājās un sūtīja pie Joasa, Joakasa dēla, Jeūs dēla dēla, Izraēla ķēniņa, un sacīt: nāc, griezīsim vaigu pret vaigu! 18Bet Joas, Izraēla ķēniņš, sūtīja pie Amacījas, Jūda ķēniņa, un lika sacīt: ērkšķu krūms uz Lībanus sūtīja pie ciedra koka uz Lībanus un sacīja: dod savu meitu manam dēlam par sievu; bet tie lauka zvēri, kas uz Lībanus, gāja pāri un samina to ērkšķu krūmu. 19Redzi, tu domā, tu esi kāvis Edomiešus, un tava sirds lepojās un lielās. Nu tad, paliec mājās, kāpēc tu gribi skriet nelaimē, pats krist un Jūda līdz ar tevi? 20Bet Amacīja neklausīja, jo tas notika no Dieva, lai viņš tos viņiem dotu rokā, tāpēc ka tie bija meklējuši Edomiešu dievus. 21Un Joas, Izraēla ķēniņš, cēlās, un tie grieza vaigu pret vaigu, viņš un Amacīja, Jūda ķēniņš, BetZemē iekš Jūda. 22Un Jūda tapa kauts Izraēla priekšā, un tie bēga ikviens uz savu dzīvokli. 23Un Joas Izraēla ķēniņš, sagūstīja Amacīju, Jūda ķēniņu, Joasa dēlu, Joakasa (Akazijas) dēla dēlu, BetZemesā un to noveda Jeruzālemē un noplēsa Jeruzālemes mūrus no Evraīma vārtiem līdz Stūra vārtiem četrsimt olektis. 24Un viņš ņēma visu zeltu un sudrabu un visus traukus, kas Dieva namā tapa atrasti pie ObedEdoma, un ķēniņa nama mantas līdz ar tiem galviniekiem un griezās atpakaļ uz Samariju. 25Un Amacīja, Joasa dēls, Jūda ķēniņš dzīvoja pēc tam, kad Joas, Joakasa dēls, Izraēla ķēniņš, bija nomiris, piecpadsmit gadus. 26Un kas vēl par Amacīju stāstāms, ir par viņa iesākumu, ir par viņa galu, redzi, tas rakstīts Jūda un Izraēla ķēniņu grāmatā. 27Un no tā laika, kamēr Amacīja no Tā Kunga bija atkāpies, dumpis pret viņu cēlās Jeruzālemē, un viņš bēga uz Laķisu. Bet tie viņam sūtīja pakaļ uz Laķisu un to tur nokāva, 28Un to atveda uz zirgiem un apraka pie viņa tēviem Jūda pilsētā.