1Un Jozavatam bija daudz bagātības un godības un viņš palika rada Akabam. 2Un pēc kādiem gadiem viņš nogāja pie Akaba uz Samariju. Un Akabs viņam un tiem ļaudīm, kas viņam bija līdz, kāva avis un vēršus lielu pulku, un to paskubināja iet pret Rāmotu Ģileādā. 3Un Akabs, Izraēla ķēniņš, sacīja uz Jozavatu, Jūda ķēniņu: vai tu gribi ar mani iet pret Rāmotu Ģileādā? Un tas uz viņu sacīja: es būšu kā tu, un mani ļaudis, kā tavi ļaudis, un mēs iesim tev līdz karā. 4Un Jozavats sacīja uz Izraēla ķēniņu: vaicā jel šodien Tā Kunga vārdu. 5Tad Izraēla ķēniņš sapulcināja praviešus, četrsimt vīrus, un uz tiem sacīja: vai mums būs iet karā pret Rāmotu Ģileādā, jeb vai man nebūs iet? Un tie sacīja: ej, jo Dievs to nodos ķēniņa rokā. 6Bet Jozavats sacīja: vai šeitan vēl nav kāds no Tā Kunga praviešiem, ka tam varētu vaicāt? 7Un Izraēla ķēniņš sacīja uz Jozavatu: vēl ir viens vīrs, caur ko To Kungu var vaicāt, bet es viņu ienīstu, jo tas man nesludina labas lietas, bet ļaunas vien, Mikus, Jemlas dēls. Un Jozavats sacīja: lai ķēniņš tā nerunā. 8Tad Izraēla ķēniņš sauca vienu kambarjunkuri un sacīja: atved steigšus Miku, Jemlas dēlu. 9Un Izraēla ķēniņš un Jozavats, Jūda ķēniņš, sēdēja ikkatrs uz sava krēsla ar savām drēbēm apģērbti, un tie sēdēja pagalmā priekš Samarijas vārtiem, un visi tie pravieši sludināja viņu priekšā. 10Un Cedeķija, Knaēnas dēls, sev taisīja dzelzs ragus un sacīja: tā saka Tas Kungs: ar šiem tu badīsi Sīriešus, tiekams tos būsi izdeldējis. 11Un visi pravieši sludināja sacīdami: celies pret Rāmotu Ģileādā, tev būs laba laime, jo Tas Kungs to dos ķēniņa rokā. 12Un tas vēstnesis, kas bija gājis Miku aicināt, uz to runāja un sacīja: redzi jel, tie pravieši runā vienā mutē labu ķēniņam, lai jel tavs vārds tāpat ir kā viņu vārds, un runā labu. 13Bet Mikus sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo: ko mans Dievs man sacīs, to es runāšu. 14Un kad viņš ķēniņa priekšā nāca, tad ķēniņš uz viņu sacīja: Miku, vai mums būs iet karā pret Rāmotu Ģileādā, jeb vai man nebūs iet? Un tas sacīja: ceļaties, jums būs laba laime, jo tie taps doti jūsu rokā. 15Bet ķēniņš uz viņu sacīja: cik reiz lai es tev piekodināju, man cita nekā nesacīt, kā vien kas tiesa Tā Kunga Vārdā? 16Un viņš sacīja: es redzēju visu Izraēli izklīdinātu pa kalniem, kā avis, kam nav gana, un Tas Kungs sacīja: šiem nav kunga, lai iet ikviens ar mieru savā namā. 17Tad Izraēla ķēniņš sacīja uz Jozavatu: vai es tev neesmu sacījis, ka viņš par mani labu nesludina bet ļaunu vien? 18Un (Mikus) sacīja: tādēļ klausiet Tā Kunga vārdu: es redzēju To Kungu sēžam uz sava godības krēsla un visu debess spēku ap viņu stāvam pa labo un pa kreiso roku. 19Un Tas Kungs sacīja: kas pierunās Akabu, Izraēla ķēniņu, ka tas ceļas un krīt Rāmotā Ģileādā? Un viens runāja šā otrs tā. 20Tad viens gars izgāja un nostājās Tā Kunga priekšā un sacīja: es viņu pārrunāšu. Bet Tas Kungs sacīja uz to: kā tad? 21Un viņš sacīja: es iziešu un būšu melu gars visu viņa praviešu mutē. Un viņš sacīja: tev būs viņu pierunāt un tu to arī spēsi, ej un dari tā. 22Un nu, redzi, Tas Kungs ir devis melu garu šo tavu praviešu mutē, un Tas Kungs ļaunu pret tevi runājis. 23Tad Cedeķija, Knaēnas dēls, piegāja un sita Mikum vaigā un sacīja: kā gan Tā Kunga Gars no manis būtu atstājies, runāt, ar tevi? 24Un Mikus sacīja: tu to redzēsi tai dienā, kad no vienas istabas otrā iesi paslēpties. 25Un Izraēla ķēniņš sacīja: ņemiet Miku un vediet viņu atpakaļ pie Amona, pilsētas virsnieka, un pie Joasa, ķēniņa dēla, 26Un sakāt: tā saka ķēniņš: lieciet šo cietumā un ēdiniet to ar bēdu maizi un ar bēdu ūdeni, kamēr es vesels atkal pārnākšu. 27Un Mikus sacīja: ja tu vesels atkal pārnāksi, tad Tas Kungs caur mani nav runājis. Un viņš sacīja: klausāties, visi ļaudis! 28Tā Izraēla ķēniņš un Jozavats, Jūda ķēniņš, cēlās pret Rāmotu Ģileādā. 29Un Izraēla ķēniņš sacīja uz Jozavatu: es pārģērbies iešu kaujā, bet tu apģērbies ar savām drēbēm. Un Izraēla ķēniņš pārģērbās, un tie gāja kaujā. 30Un Sīriešu ķēniņš saviem ratu virsniekiem bija pavēlējis un sacījis: nelaužaties pret nevienu, ne mazu ne lielu, kā tik vien pret Izraēla ķēniņu. 31Kad nu tie ratu virsnieki redzēja Jozavatu, tad tie sacīja: tas ir Izraēla ķēniņš. Un tie to apstāja uz viņu lauzdamies. Bet Jozavats brēca, un Tas Kungs tam palīdzēja un Dievs tos no viņa novērsa. 32Jo kad tie ratu virsnieki redzēja, ka šis nebija Izraēla ķēniņš, tad tie griezās no viņa atpakaļ. 33Bet viens vīrs no nejauši uzvilka savu stopu un iešāva Izraēla ķēniņam starp sprādzēm un krūšu bruņām. Tad ķēniņš sacīja uz savu ratu vadoni: griez un izved mani no kaujas, jo es esmu ievainots. 34Un kaušanās vairojās tai dienā, un Izraēla ķēniņš stāvēja savos ratos Sīriešiem pretī līdz pat vakaram un nomira, kad saule nogāja.