1Un Tā Kunga šķirsts sabija septiņus mēnešus Vīlistu zemē. 2Un Vīlisti sasauca priesterus un zīlniekus sacīdami: ko lai darām ar Tā Kunga šķirstu? Sakāt mums, kā lai to sūtam atpakaļ savā vietā. 3Un tie sacīja: ja jūs Izraēla Dieva šķirstu gribat sūtīt, tad nesūtat viņu tukšā, bet atmaksājiet viņam noziegumu upuri; tad jūs tapsiet dziedināti, un jums taps zināms, kādēļ viņa roka no jums nav atstājusies. 4Tad tie sacīja: kāds ir tas nozieguma upuris, ko mums viņam būs maksāt? Un tie sacīja: pieci zelta augoņi un piecas zelta peles pēc piecu Vīlistu lielkungu skaita; jo vienāda mocība ir pār jums visiem un pār jūsu lielkungiem. 5Tad taisiet nu tādas zīmes it kā jūsu augoņi ir, un tādu peļu zīmes, kas jūsu zemi samaitā, un dodiet Izraēla Dievam godu, varbūt ka viņš savu roku atvieglinās pār jums un pār jūsu dievu un pār jūsu zemi. 6Kāpēc tad jūs savu sirdi gribat apcietināt, kā Ēģiptieši un Varaūs savu sirdi apcietinājuši? Vai tas tā nav, kad viņš brīnišķi tiem bija parādījies, tad tie atlaiduši (Izraēla ļaudis), ka tie aizgāja? 7Nu tad ņemiet un taisiet jaunus ratus un ņemiet divas zīžamas govis, uz kurām vēl nekāds jūgs nav bijis, un iejūdziet tās govis ratos un vediet viņu teļus no tām atpakaļ uz mājām; 8Tad ņemiet Tā Kunga šķirstu un uzlieciet to uz tiem ratiem, un tās zelta lietas, ko jūs viņam par nozieguma upuri maksāsiet, nolieciet trauciņā viņam blakām un sūtat viņu projām, lai iet. 9Tad lūkojiet, ja tas uz savas robežas ceļu iet, uz Bet-Zemesu, tad tas mums visu šo lielo ļaunumu darījis, bet ja ne, tad mēs nopratīsim, ka viņa roka mūs nav aizskārusi, bet tas mums no nejauši noticis. 10Un tie ļaudis tā darīja un ņēma divas zīžamas govis un tās iejūdza ratos, un viņu teļus tie paturēja mājās. 11Un tie uzlika Tā Kunga šķirstu uz ratiem līdz ar trauciņu ar tām zelta pelēm un ar tām augoņu zīmēm. 12Tad tās govis gāja taisni pa ceļu uz Bet-Zemesu, vienu pašu ceļu tās gāja tikuši(nepārtraukti) bļaudamas, un neatkāpās ne pa labo, ne pa kreiso roku, un Vīlistu lielkungi tām gāja pakaļ līdz Bet-Zemesas robežai. 13Un Bet-Zemesas ļaudis pļāva kviešus ielejā, un kad tie savas acis pacēla un to šķirstu redzēja, tad tie priecājās, to redzēdami. 14Un tie rati nāca uz Jozuūs, tā Bet-Zemesieša, tīrumu un tur apstājās. Un tur bija liels akmens, un tie skaldīja to ratu malku un upurēja tās govis Tam Kungam par dedzināmo upuri. 15Un tie Leviti nocēla Tā Kunga šķirstu līdz ar to trauciņu, kas bija klāt, kur tās zelta lietas bija iekšā, un to uzlika uz to lielo akmeni, un Bet-Zemesas ļaudis upurēja tai dienā dedzināmos upurus un kāva Tam Kungam kaujamus upurus. 16Un kad tie pieci Vīlistu lielkungi to bija redzējuši, tad tie tai pašā dienā griezās atpakaļ uz Ekronu. 17Šie nu ir tie zelta augoņi, ko Vīlisti Tam Kungam deva par nozieguma upuri, vienu priekš Azdodas, vienu priekš Gazas, vienu priekš Asklonas, vienu priekš Gatas, vienu priekš Ekronas. 18Un tās zelta peles bija pēc visu Vīlistu pilsētu skaita, kas apakš tiem pieciem lielkungiem, ir no stiprajām pilsētām, ir no laucinieku ciemiem. Un par liecinieku ir tas lielais akmens, kur tie Tā Kunga šķirstu bija nocēluši, kas līdz šai dienai ir uz Jozuūs, tā BetZemieša, tīruma. 19Un Tas Kungs sita Bet-Zemesas ļaudis, tāpēc ka tie Tā Kunga šķirstu bija aplūkojuši, un viņš sita no tiem ļaudīm septiņdesmit vīrus (piecdesmit no tūkstoša). Tad tie ļaudis bēdājās, ka Tas Kungs ar tādu lielu sišanu tos ļaudis bija sitis. 20Un tie ļaudis no Bet-Zemesas sacīja: kas var pastāvēt priekš Tā Kunga, šī svēta Dieva, vaiga? Un pie kā lai viņš no mums aiziet. 21Tad tie sūtīja vēstnešus pie Ķiriat-Jearimas iedzīvotājiem sacīdami: Vīlisti Tā Kunga šķirstu atkal ir atveduši; nāciet un novediet to pie sevis.