1Tanīs dienās notika, ka Vīlisti savus pulkus uz karu sapulcināja, ar Izraēli karot. Tad Aķis sacīja uz Dāvidu: tev būs zināt, ka tev līdz ar mani jāiet karā, ir tev, ir taviem vīriem. 2Tad Dāvids sacīja uz Aķisu: tad tu gan manīsi, ko tavs kalps darīs. Un Aķis sacīja uz Dāvidu: tāpēc es tev iecelšu par savas galvas sargu mūžam. 3Un Samuēls jau bija nomiris, un viss Izraēls par viņu bija žēlojies, un viņu bija aprakuši Rāmatā, viņa pilsētā. Un Zauls zīlniekus un burvjus bija izdzinis no zemes. 4Tā nu Vīlisti sapulcējās un nāca un apmetās Zunemē, un Zauls sapulcēja visu Izraēli un tie apmetās Ģilboā. 5Kad nu Zauls Vīlistu lēģeri redzēja, tad viņš bijās, un viņa sirds drebēja ļoti. 6Un Zauls vaicāja To Kungu, bet Tas Kungs tam neatbildēja ne caur sapņiem, ne caur urim(lozēm), ne caur praviešiem. 7Tad Zauls sacīja uz saviem kalpiem: meklējiet man vienu sievu, kam zīlnieka gars, ka es pie tās eju un to vaicāju. Un viņa kalpi uz to sacīja: redz, Endorā ir viena sieva, tai ir zīlnieka gars. 8Un Zauls pārmija savas drēbes un apvilka citas un gāja pats ar diviem vīriem un nāca pie tās sievas naktī un sacīja: zīlē man, lūdzama, caur zīlnieka garu un uzved man to, ko es tev sacīšu. 9Tad tā sieva uz to sacīja: redzi, tu zini, ko Zauls ir darījis, ka tas zīlniekus un burvjus no zemes ir izdeldējis. Kāpēc tu tad manai dvēselei valgus lieci, mani nomaitāt? 10Bet Zauls viņai zvērēja pie Tā Kunga un sacīja: tik tiešām kā Tas Kungs dzīvo, tev par to lietu nekāds sods neuzies. 11Tad tā sieva sacīja: ko man tev būs uzvest? Un tas sacīja: uzved man Samuēli. 12Kad nu tā sieva Samuēli redzēja, tad tā iebrēcās ar stipru balsi un teica uz Zaulu un sacīja: kāpēc tu man esi pievīlis? Tu esi Zauls! 13Un ķēniņš uz to sacīja: nebīsties! Bet ko tu redzi? Tā sieva sacīja uz Zaulu: es redzu garu no zemes uzkāpjam. 14Un viņš uz to sacīja: kāds ir viņa ģīmis? Un viņa sacīja: tur uzkāpj vecs vīrs, apņēmies mētelī. Tad Zauls manīja, ka tas bija Samuēls, un viņš locīdamies nometās uz savu vaigu pie zemes. 15Un Samuēls sacīja uz Zaulu: kāpēc tu mani nelieci mierā, un man esi licis nākt augšām? Tad Zauls sacīja: man ir ļoti bail, jo Vīlisti karo pret mani, un Dievs no manis ir atstājies un man vairs neatbild, nedz caur praviešiem, nedz caur sapņiem; tad es tevi esmu aicinājis, man padomu dot, ko man būs darīt. 16Tad Samuēls sacīja: kāpēc tad tu mani vaicā, kad Tas Kungs no tevis atstājies un tev palicis par ienaidnieku? 17Jo Tas Kungs tev ir darījis, ko viņš caur mani runājis, un Tas Kungs to valstību no tavas rokas ir izrāvis un devis Dāvidam, tavam tuvākam. 18Tā kā tu uz Tā Kunga balsi neesi klausījis un neesi darījis pēc viņa bargām dusmām pret Amaleku, tā Tas Kungs tev šodien to dara. 19Un Tas Kungs Izraēli līdz ar tevi nodos Vīlistu rokā, jo rītu tu ar saviem dēliem būsi pie manis. Un Tas Kungs Izraēla kara spēku dos Vīlistu rokā. 20Tad Zauls piepeši krita garšļauku pie zemes, un izbijās ļoti par Samuēļa vārdiem; jo viņam nebija spēka, tādēļ ka visu to dienu un nakti nebija ēdis. 21Tad tā sieva nāca pie Zaula un redzēja, ka viņš ļoti bija izbijies, un uz viņu sacīja: redzi, tava kalpone tavai balsij ir klausījusi, un es savu dzīvību savā rokā esmu likusi un tavam vārdam paklausījusi, ko tu uz mani esi runājis. 22Tad klausi nu arī tu, lūdzams, uz savas kalpones balsi, un es tev celšu priekšā kādu kumosu maizes, un ēd, tad tev atkal būs spēks, ka tu vari iet savu ceļu. 23Bet viņš liedzās un sacīja: es negribu ēst, bet viņa kalpi un tā sieva to piespieda, ka tas viņu balsij paklausīja. Un viņš cēlās augšā no zemes un apsēdās uz gultu. 24Un tai sievai bija barots teļš sētā, un viņa steidzās un to nokāva un ņēma miltus un tos mīcīja un cepa neraudzētas karašas. 25Un to cēla priekšā Zaulam un viņa kalpiem, un tie ēda un cēlās un aizgāja tai pašā naktī.