1Un Dāvids domāja savā sirdī: taču man kādā dienā nāks gals caur Zaula roku; man labuma nav, ja es glābtin neglābjos uz Vīlistu zemi, lai Zauls mitās mani joprojām meklēt visās Izraēla robežās; tā es no viņa rokas izglābšos. 2Tad Dāvids cēlās un gāja ar tiem sešsimt vīriem, kas pie viņa bija, pie Aķisa, Maoka dēla, Gatas ķēniņa. 3Un Dāvids palika pie Aķisa Gatā, pats un viņa vīri, ikkatrs ar savu namu, Dāvids ar savām abām sievām, Aķinoamu, to Jezreēlieti, un Abigaīli, Nābala sievu, to Karmelieti. 4Kad nu Zaulam sacīja, ka Dāvids aizbēdzis uz Gatu, tad viņš to vairs nemeklēja. 5Un Dāvids sacīja uz Aķisu: ja es žēlastību esmu atradis priekš tavām acīm, tad lai man dod vietu vienā zemes pilsētā, ka es tur dzīvoju; jo kāpēc tavam kalpam ķēniņa pilsētā pie tevis būs dzīvot? 6Tad Aķis viņam tai dienā deva Ciklagu. Tāpēc Ciklaga Jūda ķēniņiem pieder līdz šai dienai. 7Un tas laiks, ko Dāvids Vīlistu zemē mita, bija viens gads un četri mēneši. 8Un Dāvids cēlās ar saviem vīriem un uzbruka Ģezuriešiem un Ģirziešiem un Amaleķiešiem, jo tie citkārt bija tie zemes iedzīvotāji līdz Zurai un Ēģiptes zemei. 9Un Dāvids kāva to zemi un nepameta dzīvus ne vīrus, ne sievas un ņēma avis un vēršus un ēzeļus un kamieļus un drēbes, un griezās atpakaļ un nāca pie Aķisa. 10Kad nu Aķis sacīja: kur jūs šodien esat ielauzušies? Tad Dāvids sacīja: pret dienasvidu iekš Jūda, un pret dienasvidu pie Jerameliešiem, un pret dienasvidu pie Ķeniešiem. 11Un Dāvids ne vīrus, ne sievas nepameta dzīvus, ka tie netiktu uz Gatu; jo viņš sacīja: lai nenes vēsti pret mums, sacīdami: tā Dāvids mums ir darījis. Un tāds bija viņa darbs, cik ilgi tas Vīlistu zemē dzīvoja. 12Un Aķis ticēja Dāvidam un domāja, viņš sev smirdošu darījies priekš saviem Izraēla ļaudīm, tāpēc viņš man mūžam būs par kalpu.