1Un Dāvidam teica un sacīja: redzi, Vīlisti karo pret Ķeģilu un aplaupa klonus. 2Tad Dāvids vaicāja To Kungu un sacīja: vai man būs iet un Vīlistus kaut? Un Tas Kungs sacīja uz Dāvidu: ej, jo tu Vīlistus kausi un izglābsi Ķeģilu. 3Bet Dāvida vīri uz to sacīja: redzi, mēs bīstamies šeit iekš Jūda: kā mēs varētu iet uz Ķeģilu pret Vīlistu karapulkiem? 4Tad Dāvids vaicāja atkal To Kungu, un Tas Kungs tam atbildēja un sacīja: celies, noej uz Ķeģilu, jo es Vīlistus dodu tavā rokā. 5Tad Dāvids nogāja ar saviem vīriem uz Ķeģilu un karoja pret Vīlistiem un aizdzina viņu lopus un sakāva tos lielā kaušanā. Tā Dāvids atpestīja Ķeģilas iedzīvotājus. 6Bet kad Abjatars, Aķimeleka dēls, uz Ķeģilu bēga pie Dāvida, tad viņš nonāca ar to efodu savā rokā. 7Kad nu Zaulam sacīja, ka Dāvids bija nācis uz Ķeģilu, tad Zauls sacīja: Dievs to nodevis manā rokā, jo viņš ir ieslēgts, ka tas nācis pilsētā, kur aizšaujami vārti. 8Tad Zauls sasauca tos ļaudis uz karu, ka tie noietu uz Ķeģilu, Dāvidu ar viņa vīriem aplenkt. 9Kad nu Dāvids nomanīja, ka Zauls šo ļaunumu pret viņu slepeni bija apņēmies, tad viņš sacīja uz priesteri Abjataru: nes to efodu šurp. 10Un Dāvids sacīja: Kungs, Izraēla Dievs, tavs kalps to dzirdējis, ka Zauls domā uz Ķeģilu nākt, to pilsētu samaitāt manis dēļ. 11Vai Ķeģilas namnieki mani nodos viņa rokā? Vai Zauls arī nāks lejā, kā tavs kalps dzirdējis? Kungs, Izraēla Dievs, saki to jel savam kalpam. Tad Tas Kungs sacīja: viņš nonāks lejā. 12Un Dāvids sacīja: vai tad Ķeģilas namnieki mani un manus vīrus nodos Zaula rokā? Tad Tas Kungs sacīja: nodos. 13Tad Dāvids cēlās ar saviem vīriem, to bija pie sešsimt, un tie izgāja no Ķeģilas un gāja, kur varēdami. Un kad Zaulam sacīja, ka Dāvids no Ķeģilas aizbēdzis, tad viņš palika neizgājis. 14Un Dāvids mita tuksnesī nepieejamās vietās un palika uz kalniem Zivas tuksnesī. Un Zauls to meklēja vienmēr, bet Dievs to nedeva viņa rokā. 15Un Dāvids redzēja, ka Zauls bija izgājis, viņa dzīvību meklēt; un Dāvids bija Zivas tuksneša silā. 16Tad Jonatāns, Zaula dēls, cēlās un gāja pie Dāvida silā un stiprināja viņa roku iekš Dieva, 17Un sacīja uz to: nebīsties, jo mana tēva Zaula roka tevi neatradīs, un tu tapsi Izraēlim par ķēniņu, un es būšu tas tuvākais pie tevis, un to mans tēvs Zauls arī gan zina. 18Un tie abi derēja derību Tā Kunga priekšā, un Dāvids palika tai silā, bet Jonatāns gāja uz savām mājām. 19Tad Zivas ļaudis nogāja pie Zaula uz Ģibeju un sacīja: vai Dāvids neslēpjas pie mums silā nepieejamās vietās, uz Aķilas pakalna, kas tuksnesim pa labo roku? 20Nu tad, ķēniņ, nāc tūdaļ it pēc tava sirds prāta, jo mums pienākas, viņu nodot ķēniņa rokā. 21Tad Zauls sacīja: svētīti jūs esat Tam Kungam, ka jūs par mani esat apžēlojušies. 22Ejat jel, ņemiet vēl vērā, skatāties un izlūkojiet viņa vietu, kur viņa pēdas būs, un kas viņu tur ir redzējis; jo man ir sacīts, ka viņš ļoti gudrs. 23Tāpēc izraugāt un izlūkojiet visas malas, kur viņš slēpjās; tad nāciet atkal pie manis ar īstu vēsti, tad es jums iešu līdz. Un ja viņš šai zemē būs, tad es viņam dzīšos pakaļ pa visiem tūkstošiem iekš Jūda. 24Tad tie cēlās un nogāja uz Zivu Zaulam pa priekšu. Bet Dāvids un viņa vīri turējās Maona tuksneša klajumā, pa labo roku tuksnesim. 25Un Zauls ar saviem vīriem gāja, viņu meklēt. Bet Dāvidam tapa ziņa dota, un viņš nogāja uz to lielo akmeni un palika Maona tuksnesī. Kad nu Zauls to dzirdēja, tad viņš Dāvidam dzinās pakaļ pa Maona tuksnesi. 26Un Zauls gāja šai kalna pusē, un Dāvids ar saviem vīriem viņā kalna pusē. Tad Dāvids steidzās no Zaula bēgt, bet Zauls ar saviem vīriem Dāvidu un viņa vīrus aplenca, gribēdams tos sagūstīt. 27Bet viens vēstnesis nāca pie Zaula sacīdams: steidzies un ej, jo Vīlisti zemē ielauzušies. 28Un Zauls griezās atpakaļ no Dāvida pakaļdzīšanās un gāja pret Vīlistiem; tāpēc šī vieta top nosaukta Zela-Maklekot (šķiršanās akmens). 29Un Dāvids aizgāja no turienes un palika Eņģedos nepieejamās vietās.