1Un Tas Kungs sacīja uz Samuēli: cik ilgi tu žēlojies par Zaulu, kad es to esmu atmetis, ka tam nebūs Izraēlim būt par ķēniņu? Pildi savu ragu ar eļļu un noej; es tevi sūtīšu pie Izajus, tā Bētlemieša, jo es no viņa dēliem sev esmu izredzējis ķēniņu. 2Bet Samuēls sacīja: kā lai es eju? Jo Zauls to dzirdēs un mani nokaus. Tad Tas Kungs sacīja: ņem vienu teļu līdz un saki: 3Es esmu nācis Tam Kungam upurēt. Un aicini Izaju pie tā upura, tad es tev darīšu zināmu, ko tev būs darīt, un tev būs man to svaidīt, ko es tev noteikšu. 4Un Samuēls darīja, ko Tas Kungs bija runājis, un nāca uz Bētlemi. Tad tās pilsētas vecaji drebēdami viņam gāja pretī un sacīja: vai tu nāci ar mieru? 5Un viņš sacīja: ar mieru; es esmu nācis Tam Kungam upurēt. Svētījaties un nāciet ar mani pie tā upura. Un viņš svētīja Izaju un viņa dēlus un tos aicināja pie tā upura. 6Un notikās, kad tie nāca, tad viņš uzlūkoja Elijabu un domāja: tiešām, šis ir Tā Kunga priekšā viņa svaidītais. 7Bet Tas Kungs sacīja uz Samuēli: neuzlūko viņa ģīmi nedz viņa lielo garumu, jo es viņu esmu atmetis. Jo tas nav tā, kā cilvēki redz. Jo cilvēks redz, kas priekš acīm, bet Tas Kungs uzlūko sirdi. 8Tad Izajus aicināja Abinadabu, un tam lika iet Samuēļa priekšā; bet viņš sacīja: ir šo Tas Kungs nav izredzējis. 9Tad Izajus Zamam lika nākt priekšā. Bet viņš sacīja: ir šo Tas Kungs nav izredzējis. 10Tā Izajus saviem septiņiem dēliem lika nākt Samuēļa priekšā, bet Samuēls sacīja uz Izaju: Tas Kungs nevienu no šiem nav izredzējis. 11Un Samuēls sacīja uz Izaju: vai šie tie jaunekļi visi? Un viņš sacīja: Tas jaunākais vēl atliek, un redzi, viņš gana avis. Tad Samuēls sacīja uz Izaju: nosūti un atvedi viņu šurp; jo mēs neapsēdīsimies, kamēr viņš nebūs atnācis. 12Tad viņš nosūtīja un to atveda. Un tas bija sarkaniem vaigiem, skaistām acīm un jauku ģīmi. Tad Tas Kungs sacīja: celies un svaidi to, jo tas ir tas. 13Tad Samuēls ņēma savu eļļas ragu un to svaidīja viņa brāļu vidū. Un Tā Kunga Gars nāca pār Dāvidu no šīs dienas un joprojām. Un Samuēls cēlās un nogāja uz Ramatu. 14Un Tā Kunga Gars atkāpās no Zaula, un viņu biedināja ļauns gars no Tā Kunga. 15Tad Zaula kalpi uz to sacīja: redzi jel, ļauns gars no Dieva tevi biedina. 16Lai saka mūsu kungs uz saviem kalpiem, kas tavā priekšā stāv, lai tie meklē kādu vīru, kas māk spēlēt uz koklēm, un kad tas ļaunais gars no Dieva pār tevi nāk, tad lai viņš ar savu roku spēlē, tad tev paliks labāki. 17Tad Zauls sacīja uz saviem kalpiem: lūkojiet man jel pēc tāda vīra, kas labi māk spēlēt, un atvediet to pie manis. 18Tad viens no viņa sulaiņiem atbildēja un sacīja: raugi, es esmu redzējis vienu Izajus dēlu Bētlemē, tas māk labi spēlēt un ir spēcīgs varonis un karavīrs un gudrs vārdos un skaists no auguma, un Tas Kungs ir ar viņu. 19Tad Zauls sūtīja vēstnešus pie Izajus un tam sacīja: sūti pie manis savu dēlu Dāvidu, kas ir pie avīm. 20Tad Izajus ņēma ēzeli ar maizi un trauku vīna un vienu kazlēnu, un to sūtīja Zaulam caur sava dēla Dāvida roku. 21Tā Dāvids nāca pie Zaula un stāvēja viņa priekšā, un tas viņu ļoti iemīlēja, un viņš tam bija par bruņu nesēju. 22Un Zauls sūtīja pie Izajus un lika sacīt: lai jel Dāvids paliek pie manis, jo viņš ir žēlastību atradis manās acīs. 23Un notikās, kad Tas Gars no Dieva nāca pār Zaulu, tad Dāvids ņēma kokles un spēlēja ar savu roku: tad Zauls atspirga un tam palika labāki, un tas ļaunais gars no viņa atstājās.