1Zauls bija četrdesmit* gadus vecs, kad palika par ķēniņu un valdīja divdesmit** divus gadus pār Izraēli. (* laikam: četrdesmit, ** laikam: divdesmit, jo še tā skaitļa trūkst.) 2Un Zauls sev izlasīja trīs tūkstošus no Izraēla un divi tūkstoši bija pie Zaula Mikmasā un uz Bēteles kalniem, un tūkstoši pie Jonatāna Benjamina Ģibejā; un tos citus ļaudis viņš atlaida, ikvienu uz savām mājām. 3Bet Jonatāns sita Vīlistus lēģerī Ģebā, un Vīlisti to dzirdēja. Tādēļ Zauls pūta ar bazūnēm pa visu zemi sacīdams: lai Ebreji to dzird. 4Tad viss Izraēls dzirdēja sakām: Zauls Vīlistus lēģerī ir sitis, un Izraēls ir tapis smirdots pie Vīlistiem. Tad tie ļaudis tapa sasaukti uz Ģilgalu Zaulam pakaļ. 5Un Vīlisti sapulcējās pret Izraēli karot, trīsdesmit tūkstoš rati un seštūkstoš jātnieki un tik daudz ļaužu kā smiltis jūrmalā. Un tie cēlās un apmeta lēģeri pie Mikmasas, no Bet-Avenas pret rītiem. 6Kad nu Izraēla vīri redzēja savas bēdas (jo tie ļaudis bija spaidos), tad tie ļaudis paslēpās alās un ērkšķu krūmos un klintīs un pilīs un bedrēs. 7Un Ebreji cēlās pār Jardāni pāri uz Gada zemi un Ģileādu. Bet Zauls bija vēl Ģilgalā un visi ļaudis drebēja viņam pakaļ. 8Tad viņš gaidīja septiņas dienas, līdz tam laikam, ko Samuēls bija nolicis. Bet kad Samuēls uz Ģilgalu nenāca, tad tie ļaudis no viņa izklīda. 9Tad Zauls sacīja: nesiet man šurp to dedzināmo upuri un tos pateicības upurus. Un viņš upurēja to dedzināmo upuri. 10Kad nu viņš bija beidzis upurēt to dedzināmo upuri, redzi, tad Samuēls atnāca, un Zauls izgāja tam pretī, viņu sveicināt. 11Tad Samuēls sacīja: ko tu esi darījis? Un Zauls sacīja: kad es redzēju, ka tie ļaudis no manis izklīda un tu noliktā laikā nenāci, un tie Vīlisti bija sapulcējušies Mikmasā, 12Tad es sacīju: nu Vīlisti pie manis nāks uz Ģilgalu, un es Tā Kunga vaigu neesmu pielūdzis, tā es iedrošinājos un upurēju to dedzināmo upuri. 13Tad Samuēls sacīja uz Zaulu: tu esi aplam darījis; tu neesi turējis Tā Kunga, sava Dieva, bausli, ko viņš tev ir pavēlējis; jo nu Tas Kungs tavu valstību pār Izraēli būtu apstiprinājis mūžīgi, 14Bet nu tava valstība nepastāvēs: Tas Kungs sev vīru ir izmeklējis pēc savas sirds, un Tas Kungs to ir nolicis saviem ļaudīm par valdnieku, tāpēc ka tu neesi turējis, ko Tas Kungs tev bija pavēlējis. 15Tad Samuēls cēlās un gāja no Ģilgalas uz Benjamina Ģibeju, un Zauls skaitīja tos ļaudis, kas pie viņa atradās, pie sešsimt vīru. 16Un Zauls un Jonatāns, viņa dēls, un tie ļaudis, kas pie viņiem atradās, palika Benjamina Ģibejā. Bet Vīlisti bija apmetušies Mikmasā. 17Un no Vīlistu lēģera izgāja trīs pulki sirotāju, viens pulks griezās uz to ceļu pret Ovru, uz Zaula zemi, 18Un viens pulks griezās uz to ceļu pret Bet-Oronu, un viens pulks griezās uz to robežas ceļu, kas uz Ceboīm ieleju pret tuksnesi stiepjas. 19Un neviena kalēja nebija pa visu Izraēla zemi. Jo Vīlisti sacīja: lai Ebreji ne zobenu, ne šķēpu netaisa. 20Tādēļ visam Izraēlim bija jānoiet pie Vīlistiem, savu lemesi vai lāpstu vai cirvi vai izkapti asināt. 21Un asmeņi pie izkaptīm un lāpstām un dakšām un cirvjiem bija atcirsti, un tie dzenuļi atkal bija jāmetina. 22Un notikās kaujas dienā, ka ne pie viena no tiem ļaudīm, kas bija pie Zaula un pie Jonatāna, neatrada rokā ne zobena, ne šķēpa, tikvien pie Zaula un pie Jonatāna, viņa dēla, tie atradās. 23Un viens pulks Vīlistu devās uz to ceļa šaurumu kalnos pie Mikmasas.