1Un BenAdads, Sīrijas ķēniņš, sapulcināja visu savu spēku, un trīsdesmit un divi ķēniņi bija viņam līdz un zirgi un rati, un viņš nogāja un apmetās pret Samariju, un karoja pret to. 2Un viņš sūtīja vēstnešus pilsētā pie Akaba, Izraēla ķēniņa, 3Un lika tam sacīt: tā saka BenAdads: tavs sudrabs un tavs zelts būs mans, ir tavas sievas un tavi labākie bērni būs mani. 4Un Izraēla ķēniņš atbildēja un sacīja: pēc tava vārda, mans kungs un ķēniņ, es esmu tavs, un viss, kas man ir. 5Un tie vēstneši nāca atkal atpakaļ un sacīja: tā runā BenAdads un saka: es gan pie tevis esmu sūtījis un licis sacīt: tavu sudrabu un tavu zeltu un tavas sievas un tavus bērnus tev man būs dot, 6Bet rītu ap šo laiku es savus kalpus pie tevis sūtīšu, izmeklēt tavu namu un tavu kalpu namu, un viss, kas tur skaists priekš tavām acīm, to tiem būs ņemt un aiznest. 7Tad Izraēla ķēniņš saaicināja visas zemes vecajus un sacīja: ņemiet jel vērā un redziet, kā šis ļaunu meklē. Jo tas pie manis ir sūtījis pēc manām sievām un pēc maniem bērniem un pēc mana sudraba un zelta, un es tam to neesmu liedzis. 8Bet visi vecaji un visi ļaudis uz viņu sacīja: nepaklausi un neļauj to. 9Tad viņš sacīja uz BenAdada vēstnešiem: sakāt ķēniņam, manam kungam: visu, par ko tu pirmo reizi pie sava kalpa sūtījis, to es darīšu, bet šo lietu es nevaru darīt. Tad tie vēstneši nogāja un viņam atsacīja to vārdu. 10Un BenAdads sūtīja pie viņa un lika sacīt: lai man dievi šā vai tā dara, ja Samarijas pīšļi pietiks visu ļaužu saujām, kas man ir līdz. 11Bet Izraēla ķēniņš atbildēja un sacīja: atsakiet tā: kas apjozies, tas lai nelielās kā tas, kas atjozies. 12Kad nu tas šo vārdu dzirdēja, ar tiem ķēniņiem teltīs dzerot, tad viņš sacīja uz saviem kalpiem taisāties. Un tie taisījās pret to pilsētu. 13Un redzi, viens pravietis nāca pie Akaba, Izraēla ķēniņa, un sacīja: tā saka Tas Kungs: vai tu esi redzējis visu šo lielo pulku? Redzi, es to šodien došu tavā rokā, lai tu atzīsti, ka es esmu Tas Kungs. 14Un Akabs sacīja: caur ko? Tad viņš sacīja: tā saka Tas Kungs: caur zemes valdnieku puišiem. Un viņš sacīja: kas lai uzsāk kauju? Tad viņš sacīja: tu pats. 15Tad viņš skaitīja tos zemes valdnieku puišus, to bija divsimt trīsdesmit un divi. Un pēc tiem viņš skaitīja visus ļaudis, visus Izraēla bērnus, to bija septiņi tūkstoši. 16Un tie izgāja dienasvidū. Bet BenAdads dzēra un piedzērās teltīs ar tiem trīsdesmit un diviem ķēniņiem, kas tam bija palīgā. 17Un tie zemes valdnieku puiši izgāja papriekš. Tad BenAdads izsūtīja, un tie tam teica un sacīja: vīri nāk no Samarijas. 18Tad viņš sacīja: vai tie nākuši uz mieru, sagrābiet tos dzīvus, vai tie nākuši uz kauju, dzīvus tos sagrābiet! 19Kad nu šie zemes valdnieku puiši no pilsētas bija izgājuši un arī tas karaspēks, kas tiem gāja pakaļ, 20Tad tie kāva vīrs vīru. Un Sīrieši bēga un Izraēls tiem dzinās pakaļ. Bet BenAdads, Sīrijas ķēniņš, izglābās uz zirga un ar jātniekiem. 21Un Izraēla ķēniņš izgāja un kāva zirgus un ratus un kāva Sīriešus lielā kaušanā. 22Tad tas pravietis nāca pie Izraēla ķēniņa un uz to sacīja; ej, stiprinājies: ņem vērā un lūko, ko tu dari, jo nākošā gadā Sīrijas ķēniņš atkal nāks pret tevi. 23Jo Sīrijas ķēniņa kalpi uz to sacīja: viņu dievi ir kalna dievi, tāpēc tie bijuši stiprāki nekā mēs. Kaut mums ar tiem būtu jākaro klajumā! Varbūt ka mēs būtu stiprāki nekā tie. 24Tāpēc dari tā: atcel tos ķēniņus, ikvienu no viņa vietas, un iecel viņu vietā virsniekus. 25Un taisi sev karaspēku, kāds tas bija, kas tev zudis, un zirgus, kā bija zirgi, un ratus, kā bija rati, un iesim ar tiem kauties klajumā; vai nebūsim stiprāki par tiem? Un tas klausīja viņu balsi un tā darīja. 26Un otrā gadā BenAdads skaitīja Sīriešus un cēlās uz Aveku, karot pret Izraēli. 27Un Izraēla bērni arī tapa skaitīti un izrīkoti, un gāja tiem pretī, un Izraēla bērni apmetās tiem pretī, kā divi kazu pulciņi, bet zeme bija Sīriešu pilna. 28Un tas Dieva vīrs nāca un runāja uz Izraēla ķēniņu un sacīja: tā saka Tas Kungs: tāpēc ka Sīrieši sacījuši: Tas Kungs ir kalnu Dievs un ne arī ieleju Dievs, tad visu šo lielo pulku es dodu tavā rokā, lai jūs atzīstat, ka es esmu Tas Kungs. 29Un tie palika apmetušies viens otram pretim septiņas dienas. Un septītā dienā kaušanās sākās, un Izraēla bērni nokāva no Sīriešiem simts tūkstoš kājniekus vienā dienā. 30Un tie atlikušie bēga uz Avekas pilsētu, un mūris sagruva pār divdesmit un septiņtūkstošiem no šiem atlikušiem. Un BenAdads bēga un nāca pilsētā no vienas istabas otrā. 31Tad viņa kalpi uz to sacīja: redzi, mēs esam dzirdējuši, ka Izraēla nama ķēniņi ir žēlīgi ķēniņi. Apvilksim maisus ap saviem gurniem un virves ap savām galvām, un iesim ārā pie Izraēla ķēniņa; vai viņš tavai dvēselei neļaus dzīvot. 32Un tie apvilka maisus ap saviem gurniem un virves ap savām galvām, un nāca pie Izraēla ķēniņa un sacīja: tavs kalps BenAdads saka: ļauj jel manai dvēselei dzīvot. Tad tas sacīja: vai viņš vēl dzīvs? Viņš ir mans brālis. 33Un tie vīri saprata šo vārdu sev par labu un steigšus to lika sev apstiprināt no viņa un sacīja: tad BenAdads tavs brālis? Un viņš sacīja: ejat un atvediet to šurp. Tad BenAdads iznāca pie viņa, un viņš tam lika kāpt ratos. 34Un BenAdads uz to sacīja: tās pilsētas, ko mans tēvs tavam tēvam paņēmis, es gribu atdot, un dari sev ielas Damaskā, itin kā mans tēvs darījis Samarijā. (Un Akabs sacīja:) ar šo derību es tevi atlaidīšu. Tā viņš ar to derēja derību un to atlaida. 35Un viens vīrs no praviešu bērniem sacīja uz otru caur Tā Kunga vārdu: sit jel mani. Bet tas vīrs liedzās to sist. 36Un viņš uz šo sacīja: tāpēc ka tu Tā Kunga balsi neesi klausījis, redzi, tad tevi lauva sitīs, kad tu no manis aiziesi. Kad nu tas no viņa aizgāja, lauva to sastapa un saplēsa. 37Un viņš atrada citu vīru un sacīja: sit jel mani. Un tas vīrs to sita, un to sizdams ievainoja. 38Tad tas pravietis gāja un nostājās ķēniņam ceļā un aptina savu vaigu ar drānu. 39Kad nu ķēniņš gāja garām, tad viņš sauca uz ķēniņu un sacīja: tavs kalps bija izgājis kaujā, un redzi, viens vīrs nāca malā un atveda pie manis vienu vīru un sacīja: apsargi šo vīru; ja tas kaut kā nozustu, tad tava dvēsele būs viņa dvēseles vietā, vai tev būs jāmaksā viens talents sudraba. 40Kad nu tavam kalpam šur tur kas bija jādara, tad viņš nozuda. Un Izraēla ķēniņš sacīja: tāds tavs spriedums, kā pats spriedis. 41Tad viņš steigšus noņēma to drānu no sava vaiga, un Izraēla ķēniņš to pazina, ka tas bija viens no tiem praviešiem. 42Un viņš uz to sacīja: tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu šo vīru, ko es liku izdeldēt, esi izlaidis no rokas, tad tava dvēsele būs viņa dvēseles vietā, un tavi ļaudis viņa ļaužu vietā. 43Un Izraēla ķēniņš nogāja saīdzis un dusmīgs savā namā un aizgāja uz Samariju.