1Un redzi, viens Dieva vīrs nāca no Jūda caur Tā Kunga vārdu uz Bēteli, un Jerobeams stāvēja pie tā altāra kvēpinādams. 2Un viņš sauca pret to altāri caur Tā Kunga vārdu un sacīja: altāri! altāri! Tā saka Tas Kungs: Redzi, viens dēls dzims no Dāvida nama, Jozija vārdā, un tas upurēs uz tevi tos kalna altāru priesterus, kas uz tevis kvēpina, un cilvēku kauli uz tevis taps sadedzināti. 3Un viņš tai pašā dienā deva brīnuma zīmi un sacīja: šī ir tā brīnuma zīme, ko Tas Kungs runājis: Redzi, tas altāris plīsīs, un tie pelni, kas uz tā, taps nogāzti. 4Kad nu ķēniņš no Tā Dieva vīra šo vārdu dzirdēja, ko tas sauca pret Bēteles altāri, tad Jerobeams savu roku izstiepa no tā altāra un sacīja: grābiet viņu! Bet viņa roka, ko viņš pret to bija izstiepis, sakalta, un viņš to vairs nevarēja savilkt pie sevis. 5Un tas altāris plīsa pušu un tie pelni nogāzās no tā altāra, pēc tās brīnuma zīmes, ko tas Dieva vīrs bija devis caur Tā Kunga vārdu. 6Tad ķēniņš atbildēja un sacīja uz to Dieva vīru: pielūdz jel To Kungu, savu Dievu, un aizlūdz par mani, ka mana roka atkal paliek vesela. Tad tas Dieva vīrs pielūdza To Kungu, un tā ķēniņa roka palika atkal vesela un kļuva tā kā papriekš. 7Un ķēniņš sacīja uz to Dieva vīru: nāc man līdz mājās un atspirdzinājies, un es tev došu dāvanu. 8Bet tas Dieva vīrs sacīja uz ķēniņu: jebšu tu man dotu savu pusnamu, tad es tev negribu līdz iet. Es arī neēdīšu maizes un nedzeršu ūdens šinī vietā. 9Jo tā Tas Kungs man ir pavēlējis caur savu vārdu sacīdams: tev nebūs nedz maizes ēst nedz ūdens dzert, tev arī nebūs atpakaļ nākt pa to ceļu, pa ko tu esi nogājis. 10Un viņš gāja pa citu ceļu un negriezās atpakaļ pa to ceļu, pa ko tas bija nācis uz Bēteli. 11Un viens vecs pravietis dzīvoja Bētelē, tā dēls nāca un viņam teica visu to darbu, ko tas Dieva vīrs tai dienā Bētelē bija darījis, un tos vārdus, ko viņš uz ķēniņu bija runājis; un kad tie to savam tēvam bija stāstījuši, 12Tad viņu tēvs uz tiem sacīja: pa kuru ceļu tas ir aizgājis? Un viņa dēli to ceļu bija redzējuši, pa kuru tas Dieva vīrs bija aizgājis, kas no Jūda bija atnācis. 13Tad viņš sacīja uz saviem dēliem: apseglojiet man ēzeli. Un tie tam apsegloja ēzeli, un viņš uz tā jāja. 14Un viņš tam Dieva vīram devās pakaļ un to atrada apakš ozola sēžam un uz to sacīja: vai tu esi tas Dieva vīrs, kas no Jūda nācis? Un viņš sacīja: es tas esmu. 15Tad viņš uz to sacīja: nāc ar mani namā un ēd maizi. 16Bet tas sacīja: es nevaru ar tevi atpakaļ griezties nedz ar tevi iet, es arī neēdīšu maizes un nedzeršu ar tevi ūdens šinī vietā. 17Jo uz mani sacīts caur Tā Kunga vārdu: tev tur nebūs maizes ēst nedz ūdens dzert, tev nebūs atpakaļ griezties un nebūs aiziet pa to ceļu, pa ko tu esi nācis. 18Un viņš uz to sacīja: es arīdzan esmu pravietis, tāpat kā tu, un eņģelis ar mani runājis caur Tā Kunga vārdu sacīdams: ved viņu sev līdz savā namā, ka tas maizi ēd un ūdeni dzer. Bet viņš tam meloja. 19Tā tas ar viņu griezās atpakaļ un ēda ar viņu maizi viņa namā un dzēra ūdeni. 20Un tiem pie galda sēžot Tā Kunga vārds notika uz to pravieti, kas viņu bija atpakaļ vedis, - 21Un sauca uz to Dieva vīru, kas no Jūda bija nācis, un sacīja: tā saka Tas Kungs: tāpēc ka tu Tā Kunga mutei esi pretī turējies un viņa pavēli neesi darījis, ko Tas Kungs, tavs Dievs, tev pavēlējis, 22Bet esi atpakaļ griezies un maizi ēdis un ūdeni dzēris šai vietā, par ko viņš uz tevi bija runājis: tev nebūs maizes ēst nedz ūdens dzert; tad tavs līķis nenāks tavu tēvu kapā. 23Kad nu tas bija maizi ēdis un dzēris, tad viņš tam segloja ēzeli, tam pravietim, ko viņš bija atpakaļ vedis. 24Un tas nogāja un lauva to atrada uz ceļa un to nonāvēja, un viņa līķis gulēja ceļā nomests, un tas ēzelis pie tā stāvēja, un tas lauva stāvēja pie tā līķa. 25Un redzi, kad ļaudis gāja garām un redzēja to līķi ceļā nomestu, un to lauvu pie tā līķa stāvam, tad tie nāca un to pasludināja tai pilsētā, kur tas vecais pravietis dzīvoja. 26Kad tas pravietis, kas viņu no ceļa bija atpakaļ vedis, to dzirdēja, tad viņš sacīja: tas ir tas Dieva vīrs, kas Tā Kunga mutei pretī turējies, tāpēc Tas Kungs viņu nodevis lauvām, kas viņu saplēsis un nonāvējis, pēc Tā Kunga vārda, ko viņš uz to runājis. 27Un viņš runāja uz saviem dēliem sacīdams: apseglojiet man ēzeli. Un tie to apsegloja. 28Tad viņš gāja un atrada viņa līķi ceļā nomestu, un tas ēzelis un tas lauva stāvēja pie tā līķa. Tas lauva to līķi nebija ēdis un to ēzeli nebija saplēsis. 29Tad tas pravietis pacēla Tā Dieva vīra līķi un to lika uz to ēzeli un to veda atpakaļ; tā tas vecais pravietis nāca pilsētā, viņu apgaust un aprakt. 30Un viņš viņa līķi lika savā kapā un tie to apgauda: vai manu brāli! 31Un kad viņš to bija apracis, viņš runāja uz saviem dēliem sacīdams: kad es nomirstu, tad aprociet mani tai kapā, kur tas Dieva vīrs aprakts, lieciet manus kaulus pie viņa kauliem. 32Jo tas vārds notiks, ko viņš caur Tā Kunga vārdu izsaucis pret Bēteles altāri un pret visiem kalnu altāru namiem, kas ir Samarijas pilsētās. 33Pēc šīm lietām Jerobeams neatgriezās no sava ļaunā ceļa, bet iecēla atkal kalnu altāru priesterus no visādiem ļaudīm. Kam gribējās, to viņš iecēla, un tie palika par kalnu altāru priesteriem. 34Un tas palika par grēku Jerobeama namam, par samaitāšanu un par izdeldēšanu no zemes virsas.