1Un ķēniņš Salamans iemīlēja daudz svešas sievas, bez Varaūs meitas vēl Moaba, Ammona, Edoma, Sidona un Etiešu meitas, 2No tām tautām, par ko Tas Kungs uz Izraēla bērniem bija sacījis: jums nebūs pie tiem ieiet, un lai tie tāpat neieiet pie jums; tie patiesi jūsu sirdis locīs saviem dieviem pakaļ - šīm Salamans pieķērās ar mīlestību. 3Un viņam bija septiņsimt sievas no augstas kārtas un trīssimt liekas sievas, un viņa sievas novērsa viņa sirdi. 4Kad nu Salamans bija vecs palicis, tad viņa sievas viņa sirdi novērsa svešiem dieviem pakaļ, un viņa sirds nepalika pilnīgi pie Tā Kunga, sava Dieva, kā viņa tēva Dāvida sirds. 5Tā Salamans staigāja pakaļ Astartei, Sidonas dieveklei, un Milkomam, Amoniešu negantam elkam. 6Un Salamans darīja, kas bija ļauns Tā Kunga acīs, un nedzinās taisni pēc Tā Kunga, kā viņa tēvs Dāvids. 7Tolaik Salamans uztaisīja kalna altāri Kamosam, Moabiešu negantam elkam, tai kalnā Jeruzālemei pretī, un Molekam, Amoniešu negantam elkam. 8Un tā Salamans darīja visām savām svešām sievām, kas saviem elkudieviem kvēpināja un upurēja. 9Un Tas Kungs iedusmojās par Salamanu, ka tas savu sirdi bija novērsis no Tā Kunga, Izraēla Dieva, kas viņam divkārt bija parādījies, 10Un to viņam bija pavēlējis, svešiem dieviem nestaigāt pakaļ, - un viņš taču nebija turējis, ko Tas Kungs bija pavēlējis. 11Tad Tas Kungs sacīja uz Salamanu: tāpēc ka tas tev prātā nācis, un tu neesi sargājis manu derību un manus likumus, ko es tev esmu pavēlējis, tad es rautin atraušu to valstību no tevis un to došu tavam kalpam. 12Tikai tavā laikā es to nedarīšu tava tēva Dāvida dēļ; no tava dēla rokas es to atraušu. 13Tikai visu valstību es neatraušu; vienu cilti es došu tavam dēlam, sava kalpa Dāvida dēļ un Jeruzālemes labad, ko es esmu izredzējis. 14Un Tas Kungs cēla Salamanam pretinieku Adadu no Edoma; tas bija no ķēniņa dzimuma Edomā. 15Jo kad Dāvids bija Edomā bijis, un Joabs, tas kara virsnieks, gājis aprakt tos nokautos, un kāvis visus no vīriešu kārtas Edomā, 16(Jo Joabs tur palika sešus mēnešus ar visu Izraēli, kamēr visus vīriešus Edomā bija izdeldējis), 17Tad Adads bija izbēdzis un ar viņu citi Edomiešu vīri no viņa tēva kalpiem, un gājis uz Ēģipti, bet Adads bija vēl mazs puisēns. 18Un tie cēlās no Midijanas un nonāca Pāranā un ņēma vīrus no Pārana sev līdz un nāca uz Ēģipti pie Varaūs, Ēģiptes ķēniņa, un tas viņam deva namu un nosacīja maizi un viņam deva zemi. 19Un Adads atrada lielu žēlastību Varaūs acīs, un šis viņam deva par sievu savas sievas, ķēniņienes Tapenes, māsu. 20Un Tapenes māsa viņam dzemdēja dēlu, Ģenubatu; šo Tapene uzaudzināja Varaūs namā, un Ģenubats bija Varaūs namā starp Varaūs dēliem. 21Kad nu Adads Ēģiptē dzirdēja, ka Dāvids bija aizgājis dusēt pie saviem tēviem, un ka Joabs, tas kara virsnieks, bija nomiris, tad Adads sacīja uz Varaū: atlaidi mani, ka es eju uz savu zemi. 22Bet Varaūs uz to sacīja: kā tev pie manis vēl trūkst? Un redzi, tu gribi iet uz savu zemi? Viņš sacīja: nekā, taču atlaidi mani. 23Dievs cēla viņam arī par pretinieku Rezonu, Elijada dēlu; tas bija bēdzis no sava kunga AdadEzera, Cobas ķēniņa, 24Un sapulcinājis pret viņu vīrus un bija sirotāju virsnieks, kad Dāvids tos apkāva, un tie gāja uz Damasku un tur dzīvoja un valdīja Damaskā. 25Un viņš bija Izraēla pretinieks, kamēr Salamans dzīvoja, un tas pienāca klāt pie tā ļaunuma, ko Adads darīja; un viņam rieba Izraēls un viņš valdīja pār Sīriju. 26Vēl bija Jerobeams, Nebata dēls, Evratietis no Caredas, Salamana kalps, un viņa māte bija Cerua vārdā, atraitne, - tas arī pacēla savu roku pret ķēniņu. 27Un šī ir tā lieta, kāpēc viņš roku pacēla pret ķēniņu: kad Salamans Millu taisīja, tad viņš aiztaisīja to gravu sava tēva Dāvida pilī. 28Un Jerobeams bija varens vīrs. Kad Salamans to jaunekli bija redzējis, ka tas bija krietns strādnieks, tad viņš to iecēla pār visām Jāzepa nama klausībām. 29Un notikās tanī laikā, kad Jerobeams izgāja no Jeruzālemes, tad pravietis Aķija no Zilus to sastapa ceļā, un viņš bija jaunu mēteli aplicis, un tie abi divi vien bija uz lauka. 30Un Aķija ņēma to jauno mēteli, kas viņam bija mugurā, un to saplēsa divpadsmit gabalos. 31Un viņš sacīja uz Jerobeamu: ņem sev desmit gabalus. Jo tā saka Tas Kungs, Izraēla Dievs: redzi, es atraušu to valstību no Salamana rokas un tev došu desmit ciltis; 32Bet viena cilts viņam paliks mana kalpa Dāvida dēļ un Jeruzālemes pilsētas labad, ko esmu izredzējis no visām Izraēla ciltīm, 33Tāpēc ka tie mani atstājuši un metušies zemē priekš Astartes, Sidoniešu dievekles, ir priekš Kamosa, Moabiešu dieva, un priekš Milkoma, Amona bērnu dieva, un nav staigājuši manos ceļos, nedz darījuši, kas ir pareizi manās acīs, manus likumus un manas tiesas, kā viņa tēvs Dāvids. 34Tomēr es no viņa rokas neņemšu visu valstību, bet es viņu atstāju par valdītāju, kamēr viņš dzīvo, mana kalpa Dāvida dēļ, ko esmu izredzējis, kas turējis manus baušļus un manus likumus. 35Bet no viņa dēla rokas es atņemšu to valstību un tev došu desmit ciltis. 36Un viņa dēlam es došu vienu cilti, lai manam kalpam Dāvidam vienmēr paliek gaišums Jeruzālemes pilsētā, ko sev esmu izredzējis, tur likt savu vārdu. 37Es tevi ņemšu, un tev būs valdīt, kā tavai dvēselei patīk, un tu būsi Izraēlim par ķēniņu. 38Un ja tu klausīsi visu, ko es tev pavēlēšu, un staigāsi manos ceļos un darīsi, kas ir pareizi manās acīs, turēdams manus likumus un manus baušļus, kā mans kalps Dāvids darījis, tad es būšu ar tevi un tev celšu pastāvīgu namu, kā Dāvidam esmu cēlis, un tev došu Izraēli. 39Un tāpēc es pazemošu Dāvida dzimumu, bet ne mūžīgi. 40Un Salamans meklēja Jerobeamu nokaut, bet Jerobeams cēlās un aizbēga uz Ēģipti pie ķēniņa Zizaka un bija Ēģiptes zemē, kamēr Salamans mira. 41Un kas vēl par Salamanu stāstāms, un viss, ko viņš darījis, un viņa gudrība, tas ir uzrakstīts tai grāmatā par Salamana darbiem. 42Un tas laiks, kamēr Salamans par ķēniņu bijis Jeruzālemē pār visu Izraēli, ir četrdesmit gadi. 43Un Salamans gāja dusēt pie saviem tēviem un tapa aprakts Dāvida, sava tēva, pilī, un Rekabeams, viņa dēls, palika par ķēniņu viņa vietā.