1Un pie jums nākdams, brāļi, es nenācu ar augstu valodu vai gudrību, jums Dieva liecību pasludinādams. 2Jo nedomāju, ka es jūsu starpā ko zinot, kā vien Jēzu Kristu un to pašu krustā sistu. 3Un es biju pie jums vājībā un bijāšanā un lielā drebēšanā. 4Un mana valoda un mana sludināšana nebija iekš mīkstiem cilvēku gudrības vārdiem, bet iekš Gara un spēka parādīšanas, 5Lai jūsu ticība nebūtu iekš cilvēku gudrības, bet iekš Dieva spēka. 6Bet mēs sludinājam, kas gan gudrība pie tiem pilnīgiem, bet kas nav gudrība pie šīs pasaules, nedz pie šīs pasaules valdniekiem, kas iznīkst; 7Bet mēs sludinājam Dieva gudrību noslēpumā, to apslēpto, ko Dievs priekš pasaules laikiem ir nolēmis mums par godību. 8To neviens no šīs pasaules virsniekiem nav atzinis; jo, ja tie to būtu atzinuši, tad tie to godības Kungu nebūtu krustā situši. 9Bet itin kā ir rakstīts: Ko acs nav redzējusi, un auss nav dzirdējusi, un kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to Dievs ir sataisījis tiem, kas viņu mīļo. 10Bet mums Dievs to ir parādījis caur savu Garu; jo Tas Gars izmana visas lietas, arī Dieva dziļumus. 11Jo kurš cilvēks zin, kas ir iekš cilvēka, kā vien cilvēka gars, kas iekš tā ir? Tāpat arīdzan neviens nezin, kas ir iekš Dieva, kā vien Dieva Gars. 12Bet mēs neesam dabūjuši pasaules garu, bet to Garu, kas ir no Dieva, lai zinām, ko Dievs mums ir dāvinājis. 13To mēs arī nerunājam ar vārdiem, ko cilvēku gudrība māca, bet ar vārdiem, ko Svētais Gars māca, garīgas lietas garīgi apspriezdami. 14Bet miesīgs cilvēks nesaņem, kas ir no Dieva Gara, jo tas viņam ir ģeķība, un viņš to nevar saprast, jo tas ir garīgi apspriežams. 15Bet tas garīgais cilvēks visas lietas prot apspriest, bet par viņu neviens neprot spriest. 16Jo kas ir atzinis Tā Kunga prātu, ka tas viņu pamācītu? Bet mums ir Kristus prāts.